Jaunais gads Latvijā iesākās visai dažādi – atkarībā no maciņa biezuma un darba esamības vai neesamības. Bet vēl dažādību veicināja arī – jāsaka tieši – bardaks starppilsētu pasažieru autopārvadājumos. Taču atkal jāatzīst – Latvijas apstākļiem tas vairs nav pārsteigum.

Īpaši negaidīts un diezgan nepatīkams pārsteigums ir autobusa biļešu cenu pieaugums starppilsētu reisos, turklāt – pārvadātāji sola vēl lielāku cenu kāpumu. Un, protams, jau esam pieraduši arī pie lielākā absurda – par iekāpšanas maksu starppilsētu autobusos – tā sacīt, maksā par to, ka tu gribi izmantot manu pakalpojumu. Iespējams, krīze un tās blakusefekti ieviesīs korekcijas šajā biznesā, jo līdz ar cenu pieaugumu pārvadātājiem tomēr nāksies arī domāt par sevisu un klientu pievilināšanu, nevis vairāk spriedelēt, kā vēl papildus izvilināt no autobusu pasažieriem naudiņu.
Protams, nedrīkstam arī aizmirst, ka līdz ar cenu pieaugumu, protams, mazināsies arī braucēju skaits autobusos, bet tas diezgan droši ļauj prognozēt, ka var tikt atcelti autobusu reisi atsevišķos maršrutos vispār. Taču šķiet, nevienu, ieskaitot satiksmes ministru, neinteresē cilvēku problēmas reģionos,jo gan visas investīcijas autoceļu būvniecībai, gan pasažieru pārvadājumi pārsvarā notiek tieši ap tā saucamajiem lielajiem ekonomiski aktīvajiem centriem. Bet nez kādēļ neviens no valdības locekļiem neaizdomājas, ka ekonomiskā aktivitāte nevar iesākties pati no sevis, ja nav sakārtotas infrastruktūras.
Un tieši tādēļ dažreiz sanāk aizdomāties, vai līdz ar pašreizējo situāciju visdažādākajās nozarēs Latvijā mēs atkal nesāksim atgriezties mērnieku laikos – bet nevis tādēļ, lai uzmērītu zemi, bet gan tādēļ, lai iegādātos zirgus un brauktu pa lauku celiņiem ar ratiem un droškām… Varbūt šīs izjūtas veicina depresija vai neapmierinātība ar valdību, taču tomēr gribētos arī redzēt, ka nozaru ministri nevis gudrām sejām bārsta skaistas runas, bet gan reāli strādā. Pagaidām darbus joprojām neredz.