Laikam šī gada 2. augusts vēsturē ieies kā īpaši izšķirošs brīdis Latvijas politiskajā teātrī. Vismaz tādas sajūtas pārņem, klausoties pašreiz valdošās koalīcijas dalībnieku aizvien izmisīgākos kliedzienus vēlētājiem, ka tautas tiesības atlaist Saeimu būtu galīgi nepareiza kārtība.

Protams, ģeniālākā frāze visā pasākumā ir tas, ka gadījumā, ja 2. augusta referendumā tiks nobalsots par grozījumiem Satversmē, kas dos vēlētājam tiesības ne tikai ievēlēt, bet vajadzības gadījumā arī to patriekt, radīšot mazākuma diktatūru pār vairākumu. Un šeit valdošās koalīcijas deputātiem gribētos atgādināt, ka ar savu līdzšinējo politiku un attieksmi pret tautu viņi paši jau ir nonākuši mazākumā. Un tad gribētos pajautāt – kā tad paliek ar to mazākuma diktatūru? Un ir vēl viens būtisks pārsteigums, ko sagādājuši valdošās koalīcijas deputāti – viņi nevis aicina pilsoņus iet un balstot pret Satversmes grozījumiem, bet gan aicina vispār neiet uz referendumu. Faktiski pilsoņi tiek aicināti ignorēt savus pienākumus pret valsti. Neviens jau nepārmet, ja mans viedoklis ir šāds vai tāds. Bet ja deputāts mani aicina ignorēt referendumu – tad kādēļ nākamajās vēlēšanās šis pats deputāts vēlētos, lai es eju un balsoju par viņa ievēlēšanu Saeimā? Skaidrojuma varētu būt pavisam vienkāršs – laikam jau šo aicinātāju mērķis ir panākt, lai referendumā pietrūkst kvoruma. Politiski viltīgs, bet pilsoniski nekorekts gājiens, ko, visticamāk, izraisa baiļu faktors – bailes zaudēt siltās vietas...