Nesaņemot valsts atbalstu, šogad varētu bankrotēt ap 2000 zemnieku saimniecību – tā uzsver lauksaimnieku pārstāvji. Šo vārdu patiesumu apšaubīt negribas un visticamāk, to arī nav pamata darīt. Un tomēr – kādēļ tieši lauksaimnieki vienmēr lūdz valsts palīdzību – visdažādākajās dzīves situācijās – gan sausās, gan pārāk lietainās vasarās, gan neražas gados un arī citos brīžos?

Ja skatāmies ar vēsu biznesa aprēķinu – lauksaimniecība ir tāds pats uzņēmējdarbības veids, kā avīžu drukāšana, zāļu ražošana vai matu griešana. Nevienam gan nav noslēpums, ka neviena cita tautsaimniecības nozare nav tik ļoti ik gadu dotēta no valsts budžeta kā lauksaimnieki. No vienas puses – protams, lauksaimnieki ir pakļauti daudz lielākam riskam nekā citas uzņēmējdarbības nozares. Taču no otras puses – vai tiešām tas tā ir? Vairāk gribas domāt, ka Latvijas ekonomikā kopumā nav īsti sakārtota sistēma kā tāda – kad un kam sniegt valsts atbalstu, kādēļ un uz kādiem noteikumiem. It sevišķi šobrīd, kad valsts atbalstu lūdz gandrīz visu tautsaimniecības nozaru uzņēmēji. Taču vienlaikus jāatceras, ka ne jau naudas saņemšana no valsts ļaus vienkārši atrisināt visas problēmas. Ne velti jau krietni sen tika pārbaudīta ļoti precīza patiesība – badacietējam ir jādod nevis zivs, bet gan makšķere, ar kuru šo zivi noķert. Un diezgan līdzīgi ir tagad – diez vai biznesam palīdzēs zivs. Biznesam vajag makšķeri un tieši tas arī ir valsts pienākums. Taču šobrīd valsts uzsver, ka tai nav zivju, ko dot, bet vienlaikus nez kādēļ tā nespēj iedot arī makšķeri. Valstij jau pirms gada, diviem un pat desmit gadiem bija skaidri jānodefinē, kas ir Latvijas prioritātes, kas ir mūsu iespējas. Bet līdz šim lielākoties esam mētājušies no vienas ceļa puses uz otru, taču uz priekšu virzība notikusi gaužām lēni vai pat nav notikusi vispār. Bet rezultātā šo saraustīto kustību dēļ enerģija ir krietni patērēta, bet spēka ceļa turpināšanai nav. Un diemžēl patlaban arī nav laika piesēst un nedaudz atpūsties, lai uzkrātu spēkus. Tādēļ ir pēdējais laiks izdomāt, uz kurieni dodamies, celties kājās un iet. Varbūt krietni lēnāk, nekā vajadzētu, tomēr iet uzpriekšu. Un nevis atkal mētāties no grāvja uz grāvi, bet stingri virzīties uz priekšu. Tad arī izdosies. Un izdosies arī lauksaimniekiem, ja viņiem skaidri tiks pateikts, kādā veidā un uz kurieni ejam. Arī viņi tad varēs sakoncentrēt spēkus un vēlreiz sakost zobus, lai izturētu varbūt arī bez valsts naudas, bet ar valsts atbalstu un skaidru virzību uz rezultātu.