Aizvien vairāk cilvēku sāk skaļi runāt par ikdienā izmantoto ceļu katastrofālo stāvokli, no kuriem daļa netiek remontēta gadiem, bet daļa ik gadu tiek nosacīti remontēta, kārtējās bedrītes aizlāpot uz pāris mēnešiem. Šķiet, nebūs Latvijā neviena šofera, kurš nebūtu kaut reizi pie sevis nošķendējies par neveiksmīgu iebraukšanu bedrē uz ceļa, grubuļainu vai vienkārši sliktu ceļu.

 

Bet tajā pašā laikā satiksmes ministrs Ainārs Šlesers atkal un atkal ceļ sapņu pilis par ātrgaitas automaģistrālēm Siguldas, Jelgavas virzienos, kas loģiski un veselīgi domājošam cilvēkam uzreiz liek domāt – tādiem izdevumiem nav ne jēgas, ne pamatojuma, jo diez vai šoferiem ir nepieciešams traukties uz Jelgavu ar 130 kilometriem stundā, ja reāli noprotam, ka uz kopējo attālumu – 40 kilometriem no Rīgas – tiks ietaupītas labi ja piecas minūtes laika. Un turklāt – vēl jo vairāk neizpratni rada apstāklis, ka pavisam nesen Jelgavas šosejas atsevišķos posmos veikti kapitālie remontdarbi. Tad ko – pēc dažiem gadiem sāksim būvdarbus no jauna? Un kādēļ tādā gadījumā faktiski zemē nomesto naudu Šlesera kūrētajā nozarē nenovirzīja kāda attālāka pagasta ceļa salabošanai? Tieši šādi nesaprotami lēmumi, plāni un kosmiskās idejas rosina aizdomāties par satiksmes nozares atbildīgo amatpersonu kompetenci vai vēlēšanos strādāt. Varbūt ierēdņi sāks domāt tad, kad automašīnu īpašnieki sāks masveidā pieprasīt kompensācijas par sabojātajiem auto. Varbūt ir vērts pamēģināt šādu iespēju?