Kārtējo domu pērli paudis valdības pārstāvis – šoreiz veselības ministrs Eglītis. Viņš rosina sabiedrību vairāk nodarboties ar dažādām aktivitātēm un atmest netikumus, lai tādējādi neapgrūtinātu veselības aprūpes nozares speciālistus. No vienas puses – tas ir pat ļoti loģisks pamudinājums – katram ir vairāk jārūpējas par savu veselību. Taču no otras puses – vai tas, ka cilvēks meklē ārsta palīdzību, nozīmē, ka tādā veidā viņš rada apgrūtinājumu dakterim?

Tomēr vairāk gan šķiet, ka veselības ministra iniciatīva ir vērsta uz to, lai optimizētu veselības aprūpes naudas lietas. Jo mazāk cilvēki slimos, jo mazāk viņiem un arī valstij būs jātērē nauda veselības atgūšanai. Un tas savukārt ļauj spriest, ka līdz ar to mazināsies arī neapmierināto skaits ar veselības sistēmas kvalitāti. Nevienam nav nekāds noslēpums, ka ļoti liela sabiedrības daļa jau patlaban īpaši reti apmeklē ārstu – faktiski  gadījumā, ja citas iespējas ir izsmeltas. Bet tas savukārt nozīmē, ka šiem pašiem cilvēkiem nevar būt runas par veselības profilaktisko apskati, ko arī būtu vēlams veikt vismaz reizi gadā. Nu un tad arī nepaliek skaidrs, kādā veidā veselības aprūpes darbinieki sajūt apgrūtinājumu, ja daļa cilvēku vispār pie ārstiem neiet, bet daļa to dara salīdzinoši reti. Lai arī ministra pamudinājums ir ļoti loģisks un pamatots, tomēr vairāk šķiet, ka tas izskanējis uz mediķu piketa fona, nevis kā racionāla un sen pārdomāta ideja. Kaut vai no tāda redze viedokļa – ja atcerēsimies padomju laikus – arī tad daudzi bēga no infarkta. Taču tolaik tā bija liela valsts sistēma – ka visi sporto. Tagad tas vairāk izklausās pēc tāda vienas dienas aicinājuma.