Šā gada augustā iztikas minimums, salīdzinājumā ar jūliju, ir samazinājies par 78 santīmiem – līdz 161,23 latiem. Tā vēsta Centrālās statistikas pārvaldes dati. Bet ko tas nozīmē reālajā dzīvē? Reālajā dzīvē šis termins faktiski maz ko izsaka ierindas pilsonim kaut vai tāpēc, ka katram no mums ir savs iztikas minimums.

No vienas puses jau pareizi ir – vismaz no šiem skaitļiem mēs varam secināt, ka valstī noteiktās minimālās algas apjoms, kas patlaban ir 160 latu pirms nodokļiem, jau patlaban nesasniedz pat iztikas minimumu. Un atceroties, ka jau tūlīt atkal pieaugs komunālo maksājumu apjoms, droši var secināt, ka iztikas minimuma apjoms pieaugs vēl straujāk. Bet jautājums – kas notiks ar atalgojumu? Protams, nevar bezgalīgi paaugstināt algas, taču vienlaikus nekādi nav saprotams, kādēļ cenu apjoms var būt tāds pats kā citur Eiropas Savienībā un atsevišķām precēm pat augstāks, bet algu līmeni 17 gadu laikā tā arī neesam spējuši paaugstināt līdz Eiropas līmenim. Sevišķi runa ir par minimālās algas apjomu valstī. Nav īsti skaidrs, kādēļ minimālās algas apjoms ir šo gadu laikā audzis tik neiedomājami lēnā tempā. Ja jau iztikas minimums ir lielāks nekā minimālā alga valstī, tad jautājums – kā šie cilvēki, kuri patiešām saņem minimālo algu, spēj izdzīvot. Varbūt no viņiem valsts varētu pamācīties, kā īstenot taupīšanas pasākumus, lai mazinātu inflāciju un budžeta deficītu?