Eijafjadlajegidla vulkāna izvirdums ir radījis lielāko transporta krīzi Eiropā pēc PSRS sabrukuma. Eiropas ziemeļu un centrālas daļas lidostas ir slēgtas. Spriežot pēc neapmierināto ļaužu un politiķu izteikumiem, ir notikusi gadsimta mēroga katastrofa, kas sagrauj visu iepriekšējo ierasto kārtību.

Neviens nevar apturēt pelnu mākoņa izvirdumu, un neviens nevar prognozēt, kad izvirdums beigsies. Pēdējo 50 gadu vulkānu izvirdumi bija salīdzinoši nelieli. Tie notika, pirms aviācija izpletās un kļuva par vienu no noteicošajiem pasažieru transporta veidiem Ziemeļamerikā un Eiropā.

Vulkāniskie pelni retajos vulkānu izvirdumos tika uzmesti 1–5 km augstumā. Vulkānu izvirdumi notika tālu no galvenajiem aviācijas ceļiem, un to ietekme uz transporta sistēmu bija nenozīmīga. Tagad sākas Eijafjadlajegidla vulkāna izvirdums, un Eiropas transporta sistēmā iestājas haoss. Tikai Eijafjadlajegidla vulkāna izvirduma raksturlielumi nav nekas ārkārtējs. 14. aprīlī pelnu stabs sasniedza 6 km augstumu. Tieši šis pelnu mākonis, sasniedzot Baltijas jūru, apstādināja Latvijas aviosatiksmi. 18. aprīlī pelnu staba augstums jau sasniedza 9 km. Pelnu izkliedes rādiuss ir tieši proporcionāls pelnu izmešu staba augstumam. Jo augstāk tiek izmesti vulkāniskie pelni, jo tālākas teritorijas tie var ietekmēt.

Vulkānisko pelnu izmešana 9 km augstumā ir nieks, salīdzinot ar lielākajiem vulkānu izvirdumiem 19. gadsimtā un 20. gadsimta pirmajās divās trešdaļās. Lielākais aviācijas laikmeta vulkāna izvirdums notika Kamčatkā 1955. gadā. 1955. gada 22. oktobrī sākās vulkāna Bezimjanij izvirdums. Vulkāniskie pelni tika uzsviesti 8 kilometru augstumā. Aktīvs izvirdums un pelnu staba veidošanās turpinājās līdz 1956. gada 30. martam, kad notika gigantisks sprādziens, uzsviežot pelnus un iežu masu 45 kilometru augstumā. Bezimjanij vulkāna sprādziena jauda bija 4 atombumbu lielumā (ekvivalenta vienu megatonnu lielam trinitrotolulola sprādzienam), izsviežot atmosfērā 3 kubikkilometrus pelnu un iežu. Tolaik aviācijas satiksme bija daudz retāka – lidmašīnas lidoja relatīvi zemu, un lielākā daļa izmešu un pelnu nosēdās Klusā okeāna ziemeļdaļā, praktiski neietekmējot planētas dzīvi. Lai prognozētu vulkāna darbību, ir jāņem vērā, ka 19. gadsimtā bija vairāki daudz lielāki izvirdumi nekā 20. gadsimtā.

1883. gada 26. augustā Indonēzijas vulkāna Krakatau sprādziens bija ekvivalents 20 000 atombumbu jaudai un izmešu apjoms bija 18 kubikkilometru. Vulkāna pelni un ieži tika uzmesti 80 km augstumā. 1883. gada novembra beigās Krakatau vulkāna putekļu mākonis sasniedza Eiropu, un, kamēr pelnu daļiņas nenosēdās, tikmēr Eiropā bija vērojami purpursārti saulrieti.

Vulkāns Bezimjanij turpināja izmest pelnus piecus ar pusi mēnešus. Vulkāns Tambora pelnus izmeta gandrīz trīs gadus. Eijafjadlajegidls var kūpēt pāris nedēļas, mēnešus un pat gadus. Tas var jebkurā brīdī pārstāt kūpēt, bet tikpat labi tā izvirdums var strauji noslēgties ar sprādzienu jebkurā brīdī tagad vai pēc mēnešiem, vai pat pēc pāris gadiem.

Ir dabas spēki, kas ir varenāki par cilvēku, kurus cilvēki nevar ietekmēt un iespaidot. Eiropas un Rietumu pasaule pēdējos piecdesmit gadus dzīvoja no ģeoloģiskā viedokļa ļoti mierīgos apstākļos. Nebija lielu vulkāna izvirdumu. Tika izkopts mīts par cilvēka visspēcību pāri dabas spēkiem, un šo mītu pastiprināja amerikāņu kino produkcija. Kaut vai filmā Volcano (1997) ar Tomiju Lī Džonsu galvenajā lomā, kurā saujiņa ugunsdzēsēju ar savām šļūtenēm spēja apturēt vulkāna izvirdumu Losandželosā.

Cilvēks nevar apturēt vulkānu izvirdumus vai novērst vulkānu sprādzienus, kuru jauda samērojama ar cilvēces uzkrāto kodolarsenālu. Cilvēks var tikai pielāgoties vulkāniem un pakārtot savu dzīvi, ekonomiku un transporta sistēmu, lai to neiznīcinātu pat neliela vulkāna izvirdums. 

Juris Paiders / nra.lv