Nu jau kārtējais maiznieks domā par savas ceptuves slēgšanu ciet. Ņemot vērā vispārējās tendences ekonomikā, par šādu situāciju vairs nav ko brīnīties. Taču īsti gan nav skaidrs, kādēļ tik pēkšņi sākas maiznīcu grūtības un gandrīz vienlaicīgi.

Var jau būt, ka tā ir tikai sakritība, bet var arī būt, ka likumsakarība. Ja paskatāmies nedaudz pagātnē, tad bija brīdis, kad vispārējā inflācijas kāpuma apstākļos ievērojami kāpa arī maizes cenas. Ražotāji, protams, to skaidroja ar resursu cenu pieaugumu un citu izmaksu palielināšanos. Tomēr pircēja prāts neļāva tik vienkārši noticēt ražotāju argumentiem, kad rupjmaizes kukulīša cena strauji tuvojās lata zīmei. Protams, ka rezultāts bija visai nepatīkams maizniekiem – pircēji vienkārši sāka meklēt lētāku maizi un atteicās no iepriekšējām tradīcijām. Tieši tāpat, kā arī tas bija vērojams citos segmentos – daļa pircēju pārgāja uz zemo cenu veikaliem, bet daļa vienkārši izvēlējās lētākos produktus. Nevar noliegt – pārtikas ražošana kļūst dārgāka arī pasaules tendenču dēļ, tomēr Latvijas tendences brīžiem apsteidza pasaules tendences. Tāda vismaz sajūta bija, ieejot veikalā kā ikdienas pircējam. Un protams, šā iemesla dēļ arī mazinājās iedzīvotāju pirktspēja, jo pieaugot cenām par jebkuru produktu, kopējais naudas apjoms pircēja kabatā nepieauga, kā rezultātā samazinājās iegādātās pārtikas, tostarp, maizes apjoms.