Protams, ka ik reizi katrs īstens savas partijas biedrs centīsies paspodrināt sava politiskā spēka mundieri. Tā arī šoreiz rīkojies Tautas partijas vadītājs Aigars Kalvītis, kurš joprojām nodara, ka tieši viņa pārstāvētā partija ir “darītāji” nevis “folozofi”, kā tas ir citās partijās. Un interesanti, ka bijušais premjers joprojām nejūtas pat ne mazdrusciņ atbildīgs par to situāciju, kādā valsts nonākusi kopš pagājušā gada. Vismaz tāda izjūta rodas, klausoties viņa stāstus par ekonomikas lejupslīdes iemesliem.

Taču nez kādēļ Kalvītis, stāstot par savulaik solītajiem “septiņiem treknajiem gadiem”, atceras piesaukt negaidīto ekonomiskās situācijas pasliktināšanos, taču vienlaikus nekādi neatceras, ka ļoti daudzi ekonomikas eksperti un citi speciālisti jau sen zvanīja trauksmes zvanus par nepieciešamību piebremzēt patēriņa bumu un apjomīgo tērēšanas kāri. Un faktiski tikai tad, kad inflācija jau bija uzsākusi savu triumfa gājienu kalnā, valdība sāka lēnām rīkoties, lai izbēgtu no skaidri saskatāmās ekonomikas atdzišanas. Un ir pilnīgi skaidrs, ka īstais brīdis jau bija sen nokavēts un visi bēdīgi slavenā pretinflācijas plāna pasākumi deva ļoti nelielu rezultātu pret cenu kāpuma lavīnu. Tādēļ šodien gribas ar ironiju pasmaidīt, klausoties Tautas partijas biedru pašslavināšanos un nespēju atzīt savas kļūdas. Diemžēl arī tagad – pretēji Kalvīša teiktajam – lielāko smagumu budžeta veidošānā uz saviem pleciem nes tieši premjers Godmanis un nevis Tautas partijas biedrs finanšu ministrs Slakteris. Protams, ka ir nedaudz dīvaini redzēt, ka par gandrīz katru ar budžetu saistītu jautājumu atbildes pārsvarā sniedz premjers un nevis finanšu ministrs. Patiesībā par finanšu ministru pēdējo nedēļu laikā nav dzirdēts gandrīz nekas. Un te nu arī rodas jautājums par darītājiem un nedarītājiem.