Aizvien vairāk tiek runāts par taupības režīmu un efektivitātes palielināšanu valsts sektorā. Interesanti, ka finanšu ministrs arī nākamgad paredz diezgan drakoniskus taupības nosacījumus valsts sektoram. Pagaidām gan grūti spriest, kā šī taupība izpaudīsies, zinot, kādi dažādi tēriņi valsts iestādēs bijuši līdz šim.

Tomēr joprojām prātā virmo cita veida ideja – varbūt valstij tik daudz nevajadzētu koncentrēties uz izdevumu ierobežošanu, bet vairāk paskatīties, cik efektīvi ir šie izdevumi. Ne vienmēr efektivitāte nozīmē maksimālu taupību. Šķiet, nevienam nav pārsteigums par daudzajām valsts struktūrām, kuras patiesībā ir bieži vien nevajadzīgas un pat atsevišķos gadījumos dublē viena otras funkcijas. Taču katrai no tām ir savs budžets, darbinieki un tamlīdzīgi. Un, visticamāk, katras šādas iestādes vadītājs spēs ļoti labi pamatot, kādēļ šo iestādi nevajadzētu likvidēt vai apvienot. Turklāt ir virkne funkciju, kuras valsts varētu nodot privātā sektora pārziņā, tādējādi radot iespēju ietaupīt budžeta līdzekļus. Taču pagaidām valsts ir visai pasīva šādu funkciju nodošanā privātajam sektoram. Un nebūtu brīnums, ja vislielākie šādas idejas pretinieki atkal izrādītos tieši attiecīgo valsts iestāžu speciālisti – darbu taču negribas zaudēt nevienam. Jāsecina, ka līdz šim politiķi ir diezgan populistiski runājuši par parastu naudas taupīšanu, bet nav dzirdēts, ka vairāk tiek domāts tieši par efektivitāti līdzekļu izmantošanā. Un tas skumdina.