Iekšlietu ministrs ir nobažījies, ka valdības vadītājs Godmanis var „sadegt darbā”. Interesanti, kāds gan tam ir iemesls? Vai tas, ka Godmanis ir nepārspējams darbaholiķis, vai arī tas, ka viņš ir spiests tik daudz strādāt tādēļ, ka viņa komanda ir salīdzinoši „pašvaka”?

Protams, būtu diezgan daudz cilvēku Latvijā, kuri ar gandarījumu uztvertu ziņu, ka Godmaņa valdība paziņotu par demisiju. Taču šodienas situācijā valdības krišana nav izdevīga ne tās atbalstītājiem, ne arī nelabvēļiem. Vienlaikus nevar nepamanīt, ka tieši Godmanis viņa paša vadītajā valdībā pārsvarā ir tas cilvēks, kurš runā gan par finansēm, gan sociālajiem, gan citiem jautājumiem. No malas raugoties, ir grūti saprast, vai tas ir sava veida fenomens, ka viens cilvēks spēj aptvert tik daudzas tautsaimniecības jomas, vai arī tā vienkārši ir apstākļu sakritība, ka neviens cits viņa komandas cilvēks nespēj tik pamatīgi iedziļināties niansēs, lai profesionāli runātu par īpaši sarežģītiem un jūtīgiem jautājumiem. Ne reizi vien dzirdēts izbrīns, ka tieši Godmanis un nevis finanšu ministrs Slakteris ir tas valdības pārstāvis, kurš runā par budžeta veidošanu, algām, pensijām un citiem ar valsts finansēm saistītajiem jautājumiem. Citās valdībās parasti par savas nozares jautājumiem attiecīgās jomas ministri diskusijās bijuši daudz aktīvāki, taču šoreiz tieši premjers ir tas, kurš lielākoties ir gatavs diskutēt līdz pēdējam sīkumam. Un tagad parādās šādas bažas – ka premjers lielās slodzes dēļ pat varot sadarīt kādas kļūdainas lietas. Bet tas, savukārt, automātiski atsauc atmiņā iekšlietu ministra Segliņa partijas biedra Veldres izteikumus par trīskārtējā premjera Šķēles profesionalitāti saistībā ar valdības vadīšanu. Viss jau it kā ir labi, bet kādēļ šādi Tautas partijas biedru izteikumi nedaudz atgādina Emša valdības krišanu, kad Tautas partijas partija pēkšņi un negaidīti paziņoja, ka nevar atbalstīt Emša valdības iesniegto budžetu, kuru, starp citu, Saeimā iesniedza pašu Tautas partijas finanšu ministrs... Jācer, ka šajā valstij grūtajā brīdī politiķu ambīcijas tomēr neuzvarēs valsts intereses, jo diez vai nu šodien iespējams izveidot jaunu valdību, neradot papildu negācijas valsts dzīvē..