Ļoti oriģinālu informāciju uzzinājām vakar – izrādās, tikai divi cilvēki Latvijā izlēma par to, ar kādiem nosacījumiem tiks panākta vienošanās par ārvalstu finansējuma saņemšanu Latvijai – premjers un finanšu ministrs. No vienas puses – laikam jau konfidencialitāte bija nepieciešama, bet no otras puses – tad jau sanāk, ka visi pārējie valdības locekļi un Saeimas deputāti, lemjot par Godmaņa izstrādāto ekonomikas stabilizācijas plānu, balsojuši par kaķi maisā.

Tas, ka pēdējo mēnešu laikā valdības attieksme pret sabiedrību mainījusies no klaji ciniskas līdz totālas slepenības režīmu, vairs nav jaunums. Tomēr negribētos ticēt, ka tikai premjers Godmanis ir pats gudrākais un zinošākais cilvēks Latvijā, kurš gandrīz vai vienpersoniski ir tiesīgs izlemt visas valsts likteni.
Un mazliet ironiski gribas pasmaidīt par visiem pārējiem ministriem, kuri vakar faktiski kļuva par “lellēm” sabiedrības acīs, jo izrādās, ka tāpat kā visa pārējā sabiedrība ir turēti neziņā par Godmaņa un Slaktera sarunām par ļoti nopietniem jautājumiem. Un lai arī kaut kādi ārvalstu eksperti ir jau paspējuši nodēvēt Godmani par ļoti kompetentu cilvēku, bet viņa ministrus par salīdzinoši vājiem, tomēr vairāk šķiet, ka tieši Godmaņa vadības stils ir radījis tik briesmīgu iespaidu par viņa paša komandu. Jo pēdējo mēnešu laikā Latvijā gandrīz par visu un gandrīz vienmēr runā tikai Godmanis. Turklāt bieži šo informāciju, kuru premjers sniedz, ir grūti izprast kaut vai tādēļ, ka tā ir pārpildīta ar neskaitāmiem cipariem, kuru jēgu, iespējams, var izprast tikai augsti kvalificēti finanšu speciālisti. Savukārt sabiedrībai kopumā ir jādzīvo no šīs informācijas interpretācijām.
Jācer, ka valdības vadītājs patiešām zina, uz kurieni ved mūsu valsti, jo pagaidām par kursu un mērķiem saprot ļoti maz cilvēku un mums ir jāpaļaujas uz kapteiņa prātu, ka šajā vētrā kuģis tiks veiksmīgi izvadīts uz mierīgiem ūdeņiem, nevis taisnā ceļā virzīts sadragāšanai uz klintīm. Diemžēl savādākas iespējas nav.