Centīgais tautpartijietis un vienlaikus arī iekšlietu ministrs Mareks Segliņš patiesībā ierosinājis ļoti saprātīgu domu – domājot par līdzekļu taupīšanu, izskatīt iespēju likvidēt tās ministrijas, kas tā īsti nedod vai dod ļoti niecīgu atdevi no savas eksistēšanas. Tomēr šķiet, Segliņa idejai apakšā ir arī kas cits, jo zem viņa „āmura” pakļuvušas divas ministrijas, kuras vada LPP/LC biedri – Bērnu un ģimenes lietu ministrija, ko vada Ainārs Baštiks un integrācijas lietu sekretariāts, ko vada Oskars Kastēns, kā arī tēvzemieša Normunda Broka vadīto ES līdzekļu pārvaldes lietu sekretariātu. Taču savējos viņš neaiztiek...

Zināmā mērā Segliņam var piekrist – šie trīs ministru posteņi vienmēr ir izraisījuši pārdomas par savu lietderību. Taču tas, ka Segliņš ir atradis skabargu citu acī, rada domīgus – Segliņa ideja neskar nevienu „savējo”, bet, piemēram, pašu Edgara Zalāna vadītā Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija arī nav diez ko parādījusi savu spožumu pēdējo gadu laikā – joprojām reģionos vērojamas briesmīgi krasas atšķirības, joprojām nav skaidrības par reģionālās reformas likteni... Un arī paša Segliņa vadītās ministrijas darbs nemaz tik ideāls nav – cik bieži nākas dzirdēt pārmetumus iekšlietu sistēmas virzienā... Tad jau varbūt vispirms nevis tā uzreiz ķersimies pie vienas vai otras nevajadzīgas mēbeles, bet vispirms sāksim ar vienkāršāko – sāksim vispirms pamatīgu uzkopšanu visā mājā un metīsim ārā ikvienu nevajadzīgu lietu, kas tikai aizņem vietu, bet no kuras nav nekādas jēgas. Varbūt tomēr katrs ministrs varētu sākt vērtēt savas iestādes darbus un lietderību, lai saprastu, cik daudz speciālistu, ierēdņu, referentu un citādu svarīgu cilvēku tad ir nepieciešams paturēt, bet kurus no tiem var laist mājās. Un nešaubīsimies – arī šāds kritisks piegājiens būtiski ļautu ietaupīt katrā ministrijā.