Zināmā mērā patiesi un diezgan nepatīkami ir ekonomikas ministra Kaspara Gerharda vārdi par to, ka šodienas ekonomikas grūtības pārdzīvos spējīgākie uzņēmēji, bet neefektīvos var sagaidīt ne visai cerīgs liktenis – bankrots. Diemžēl tāda ir tirgus ekonomika. Un tomēr – vai valsts līdz šim ir darījusi visu, lai mazinātu bankrota riskus biznesā?

No vienas puses ir pietiekami skaidrs ikvienam, ka ne jau valstij ir jārūpējas par katra konkrētā uzņēmēja biznesa veiksmi. Katrs no viņiem ir pats personīgi atbildīgs par veiksmi vai neveiksmi. Un tomēr tieši valsts pienākums ir norādīt vajadzīgākos un perspektīvākos biznesa virzienus, veicināt eksportu un īstenot tamlīdzīgas programmas – jo beigu beigās, kamdēļ tad uzņēmēji no savas peļņas maksā nodokļus? Taču nevar arī noliegt – līdz šim Latvijā izstrādātas daudzas uzņēmējdarbības veicināšanas programmas, no kurām virkne ir arī ieviesta dzīvē. Taču paradoksāli, bet pārsvarā šīs programmas izstrādā cilvēki, kuri paši ne reizi nav bijuši privātajā biznesā, savukārt uzņēmēji pietiekami bieži atgādina, ka šo programmu izstrādes gaitā nez kādēļ ierēdņi tā nopietni nekad nav ieklausījušies uzņēmēju ieteikumos.

Protams, var grūtos laikos filozofēt par to, ka lielākā daļa uzņēmumu, kuri nepārcietīs krīzi, ir bijuši pārāk neefektīvi vai to īpašnieki neprot labi saimniekot. Tomēr šāda leksika neiztur kritiku, redzot, ka tieši valsts ir lielākais piemērs neefektīvai un nelietderīgai līdzekļu tērēšanai. Un starp citu – šis valsts aparāts arī tērē to uzņēmēju naudu, kurus tagad nosauc par neefektīviem, jo viņi, redziet, nav pratuši labi saimniekot. Parasti jau saka – nespļauj akā, no kuras pašam jādzer...