Pēdējā laikā medijos un sabiedrībā izskanējušās bažas par jaunuzceltā Dienvidu tilta tehniskajām nepilnībām un izliekšanos rada neticību – kas notiks pēc 18. novembra, kad tiks atklāta reāla ikdienas satiksme pār “zelta” tiltu.

Kad notika idejas izstrāde un budžeta sadale, par jaunceļamā tilta būvniecību, lietderīgumu, uzbūvi un izskatu runāja un spriedelēja visi. Tika iesaistīti projektētāji, arhitekti, izteicās a/s “Latvijas tilti” vadība, klāt stāvēja arī a/s Dienvidu tilts padomes priekšsēdētājs Guntis Rāvis un citi eksperti. Katram bija viedoklis. Šobrīd vienīgais, kurš uzņemas atbildību par jaunā tilta izliekumiem, kura viedoklis tiek uzklausīts, ir tilta būves direkcijas vadītājs Eduards Raubiško.

Cerēsim, ka Raubiško kungs ir savas nozares eksperts, lai arī viņa demagoģija šajā jautājumā rada šaubas. Pirmdien, 3. novembrī, laikrakstā “Dienas bizness” lasāma intervija ar E. Raubiško, kurā, skaidrojot tilta viļņu esamību, tilta būves direkcijas vadītājs norāda: “Tilts nelocīsies kā ķirzaka. Tas nedaudz lieksies, taču tas būs simetriski, jo vantis ir fleksiblas, un tās nolaiž laidumu vienādi. Diskusijas par locīšanos nevar būt – vai nu tilts sabrūk, vai tas stāv. Citas versijas nav.” Tātad varam secināt, ka vantis ir tās, kas uzņemas lielāko atbildību.

Pie tam rodas pretruna, jo vēl 23. oktobrī Rīgas Tehniskās universitātes Ceļu un tiltu katedras speciālistu grupas katedras vadītājs prof. Ainārs Paeglītis paziņo, ka “.. tilta slodzes pārbaudes laikā vizuāli varēja konstatēt, ka tilts slodzes ietekmē ieliecas. Šāda parādība slogošanas laikā tēraudbetona tiltiem ir pavisam normāla, jo tilts tiek pārbaudīts ar maksimālo slodzi - līdzīgi kā cilvēkam, ejot pa laipu - laipa ieliecas, tā, slogojot tiltu ar maksimālo slodzi, tas reaģē tāpat. Esošie tilta pārbaudes ar noslogojumu mērījumi rāda, ka ielieces atbilst projektā noteiktajām. Ielieces pēc slodzes noņemšanas nesaglabājas, kā tas arī bija paredzēts, tādējādi apliecinot, ka tilts ir drošs un drīzumā gatavs nodošanai ekspluatācijā.” Savukārt, tā paša 3. novembra laikraksta “Dienas Bizness” slejās  tilta būves direkcijas vadītājs Eduards Raubiško izsakās, ka “... tam vilnim tur ir jābūt! Ir divi viļņi, kas bija pirms slogošanas un pēc. Starp 2. un 3.balstu, kā arī starp 5. un 6. balstu. Tie ir konstruktīvi viļņi, kas izveidojās, spriegojot trotuārus, lai pārnestu slodzes no vantīm uz visu tilta šķērsgriezumu. Saspriedzot trotuārus, spriegumam uzkrājoties, ir panākts ieliekums, kurš redzams. Tas nekad neizzudīs un tāds paliks, un nekas tam nenotiks.” Vai gadījumā nesanāk pretruna A. Paeglīša un E.Raubiško teiktajā? Tad ir tam vilnim jābūt vai nē?

Ja paskatāmies nedaudz attālākā pagātnē, kad Dienvidu tilta projekts vēl atradās izstrādes procesā un Rīgas vicemērs bija Aivars Kreituss, rodas šaubas arī par to, vai šis tilts maz ir vanšu tilts ar visiem tā raksturojošiem elementiem. Sākotnēji projektā  bija paredzēts tiltu būvēt bez vantīm. Un tieši Kreitusa kungs, iespējams, lai dāvātu pilsētai skatāmāku objektu vai lai no budžeta varētu iegūt ievērojamāku finansiālo atbalstu, ieteica projektētājiem pārdomāt dekoratīvu elementu nepieciešamību. Tā radās oranžās vantis, kas šobrīd, pēc Raubiško vārdiem, notur tiltu vajadzīgajā simetrijā.

Tiesa gan – tilts pēc tehniskā noslogojuma pārbaudes taču nav sagāzies, par ko vispār tagad varam uztraukties. Tas taču būtu tikai normāli, ka tilts ir izliecies, ja vien citi nebūtu pilnīgi taisni. Ne akmens, ne dzelzs, ne arī salu vai vanšu tilts nerāda nekādas locīšanās pazīmes. Ja tas ir tik normāli, vai šie pārējie tilti neatbilst standartiem un sabiedrībai ir jākļūst vēl bažīgākai?

Vispār šajā jautājumā ir daudz neskaidru aspektu. Iespējams, žurnālistiem vajadzētu iedziļināties lokano tiltu problēmā, uzzinot arī citu profesionāļu viedokli šajā jautājumā, nepaļaujoties vien uz tehnisko darbinieku. Un kurš galu galā ir politiski atbildīgs? Ne jau vantis!