Paradoksāli, taču aizvien vairāk sāk sķist, ka Latvijas politiķiem tomēr svarīgākas ir garas runas gadu garumā, nekā runu realizēšana dzīvē. Vismaz tādas domas nāk prātā, skatoties, cik tāls un neaizsniedzams joprojām priekš Latvijas ir sapnis par eiro ieviešanu.

Lai gan mēs jau neesam vienīgā Eiropas Savienības valsts, kurā eiro joprojām nav ieviests, tomēr šoreiz tas pat nav svarīgs arguments vai, pareizāk sakot, attaisnojums mūsu nespējai vai varbūt negribēšanai pacensties mazliet vairāk, lai izpildītu eiro valūtas ieviešanai nepieciešamos kritērijus, kuru patiesībā nemaz nav tik daudz. Katrā ziņā ir pilnīgi skaidrs, ka šīs prasības par budžeta deficītu, inflāciju un ārējo parādu nemaz nav tik drakoniski, ka tos nevarētu izpildīt – par to liek domāt visas citas Eiropas Savienības valstis, kuras ik pa laikam tos izpilda un pievienojas eiro zonai. Līdzīgi kā nākamā gada 1. janvārī eiro zonai pievienosies Slovākija. Taču Latvija joprojām pat vēl nav nosaukusi konkrētu mērķa datumu. Bet ja nav noteikts mērķa izpildes termiņš, tad jāatzīst – ceļš uz mērķi var tiešām vilkties bezgalīgi ilgi. Un faktiski šādā situācijā mērķis vienmēr paliks tikpat nesasniedzams, kā tā definēšanas brīdī. Bet tādā gadījumā gribētos arī otru skaidrību – gribam vai negribam mēs ieviest eiro? Ja jā, tad tomēr gribētos konkrētību. Ja nē – tad tā arī pasākām... Lai gan – arī tas nav iespējams, jo Latvija jau pievienošanās līgumā Eiropas Savienībai apņēmās ieviest eiro... Tātad – atpakaļceļa arī nav..