Pasliktinoties situācijai Latvijas ekonomikā, tiek meklēti visdažādākie risinājumi, lai biznesam palīdzētu izturēt šo periodu, kas varētu ievilkties vēl līdz nākamā gada beigām. Tajā skaitā tiek aizvien aktīvāk runāts par eksporta atbalstu. Varbūt tas tiešām ļautu izkārpīties vienam otram uzņēmējam.

Tomēr mazliet gribas atskatīties pavisam nesenā pagātnē, kad uzņēmēji pārmeta valstij pasīvu attieksmi pret uzņēmēju interešu aizstāvēšanu gan pašmāju, gan ārvalstu tirgos. Un arī tagad šī situācija nav būtiski mainījusies. Tādēļ gribas pajautāt uzņēmējiem – vai tiešām viņi aizvien tic, ka valsts varētu sākt aktīvi rosīties, lai veiktu savus tiešos pienākumus? Vērojot pēdējo padsmit gadu notikumus, šāda cerība liekas ļoti naiva. Kā ikviena atbalsta programma arī iespējamā eksporta atbalsta programma var palikt uz papīra vai labākajā gadījumā tikt izpildīta ķeksīša pēc. Tādēļ šķiet, gan vietējā, gan ārvalstu tirgū izķepurosies lielākoties tie uzņēmēji, kuri vairāk rēķināsies ar saviem spēkiem un iespējām, nevis iespējamu valsts atbalstu. Grūti arī spriest, ko reāli valsts varētu darīt savu uzņēmēju interešu labā ārvalstīs, ņemot vērā, ka pat nosacīti iekšējā – jeb tagad Eiropas Savienības tirgū – pārsvarā Latvijas uzņēmējam nemaz tik liels atbalsts no valsts netiek – gan dažādu kvotu jautājumā, gan atceroties cukura likteni un vēl šādus tādus jautājumus, kur Latvijas valdība ļoti kūtri aizstāvēja savu tautsaimniecību un savu uzņēmēju. Tādēļ drīzāk gribētu pajautāt valdībai – kas viņas izpratnē būs valsts atbalsts eksportam un kā tieši uzņēmēji to izjutīs?