Valdība beidzot ir uzklausījusi uzņēmējus un samazinājusi uzņēmēju slogu darbinieku slimības lapu apmaksas jautājumā. Ministru kabinets ar vēlīgu žestu nolēmis, ka turpmāk darba devējiem būs jāapmaksā „tikai” darbinieka otrā līdz desmitā darbnespējas diena, bet no 11.dienas maksās valsts. Pagaidām gan neesot skaidrs, no kurienes valsts budžetā tiks ņemta nauda šai vajadzībai.

Tomēr – ja pašiem valdības vīriem nekas prātā neienāk, varētu ieteikt viņiem sākt tā nopietnāk ķerties pie šķērēm un sākt apgraizīt gan uzpūsto štatu visdažādākajās valsts iestādēs, gan arī ministriem pašiem parevidēt savu padomnieku un palīgu pulciņus, no kuriem virkne, šķiet, saņem tādu diezgan labu atalgojumu.

Bet, atgriežoties pie uzņēmēju un slimības lapu apmaksu jautājuma, tomēr vēlreiz gribas valdībai atgādināt, ka nav smuki apbižot vājākos – jo tā arī neviens nav uzskatījis par vajadzīgu atbildēt uz jautājumu – kādēļ darba devējs darbinieka slimības laikā paralēli citiem apgrūtinājumiem vēl tiek otru reizi aplikts ar nodokļiem? Un šī dažu dienu īsināšana vairāk izskatās pēc taktiska valdības soļa, lai tai nevarētu pārmest, ka uzņēmēju viedoklis netiek uzklausīts. Taču atcerēsimies – darba devējs maksā sociālo nodokli par savu darbinieku. Bet arī laikā, kad darbinieks ir slims, bet darba devējs apmaksā viņa darbnespējas laiku, arī no šīs summas tiek atvilkti nodokļi. Neviens tā īsti nav papūlējies izskaidrot, kādēļ šī sistēma ir tāda. Un vēl jo vairāk – kur vispār paliek nodokļu maksātāju nauda, ja jau valstij nemitīgi kaut kur kaut kas ir jāmeklē un nekad nekam nepietiek finansējuma. Lai gan tā arī gluži nevar teikt – mums atrodas nauda reģionālo lidostu stutēšanai, lai lidinātos no Rīgas un Liepāju, bet mums neatliek naudas, lai sakārtotu ceļus Latgales pusē. Mums pietiek naudas, lai daudzi Latvijas karavīri karotu svešās pasaules malās, bet mums pietrūkst naudas pensionāriem un zinātnei. Bet visa centrā Latvijā esot – cilvēks. Tā ir rakstīts Nacionālajā attīstības plānā. Vai valdība šo plānu vispār atceras?