Šodien izplatītajā sociālo partneru Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK), Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS), Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) un Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) paziņojumā vēlreiz apliecināts, ka viņi nevar atbalstīt otrajam lasījumam sagatavotā 2010.gada valsts budžeta paketi, kurā paredzēti daudzi kaitīgi pasākumi.

Pēc vakardienas tikšanās, kurā Valsts prezidents pie sarunu galda bija pulcējis sociālos partnerus un valdības pārstāvjus, arī premjers Valdis Dombrovskis norādīja, ka “2010.gada budžets nekādā veidā nestimulē iekšzemes patēriņu. Tas ir pilnīgi skaidrs.” 

Premjers apliecina, ka ekonomikas atveseļošanā galveno lomu būs jāspēlē eksportam. Tas mudina domāt par šī brīža valdības pārliecību, ka Latviju no krīzes izvest var atkal tikai ārēji spēku – ārvalstu iedzīvotāji, kas iegādāsies Latvijas eksporta preces. Vai tiešam mēs paši – Latvijas iedzīvotāji – neko nevaram darīt, lai palīdzētu? Varbūt līdz šim varējām, bet jaunais budžets visas šīs iespējas nogriež. Vai varbūt mums būtu jādodas uz ārvalstīm un tur, pērkot Latvijas preci, varam dot savu ieguldījumu valsts attīstībā? Tas viss liek domāt, ka labākais, ko varam darīt ir sēdēt katrs savās mājās, ēst vasarā izaudzētos burkānus un gaidīt?

Un uzņēmumiem tātad jāorientējas uz eksportu. Varbūt ne tikai jāorientējas, bet pilnībā jāpāriet uz savas produkcijas eksportēšanu, jo šeit Latvijā tāpat neviens to nevarēs nopirkt. Tas kaut kā raisa atmiņas par astoņdesmitajiem gadiem Latvijā, kad gaļas kombināti ražoja delikateses Krievijas tirgus. Ko darīja Latvijas iedzīvotāji – brauca uz Igauniju pēc desām. Vai esam atgriezušies šajā attīstības stadijā?