Paredzams, ka šonedēļ valdība steidzamības kārtā lems par ieguldījuma fonda izveidi, lai tas jau šogad varētu uzsākt Eiropas Savienības finansējuma 200 miljonu eiro apjomā apguvi.

Ir pareizi un loģiski izmantot iespēju, ko Latvijai sniedz dalība Eiropas Savienībā un tās finansējuma izmantošana, jo būtu dīvaini, ja šādi līdzekļi netiek „paņemti” . Un tomēr – kādēļ tas atkal notiek steidzamības kārtā? Kādēļ par šo jautājumu netika lemts savlaicīgi un bez īpašas steigas? Vērojot regulāro valdības institūciju steigu, virzot apstiprināšanai valdībā dažādus lēmumus, projektus un cita veida dokumentus, gribas domāt, ka vai nu atbildīgie darbinieki informāciju par šādiem jautājumiem uzzina pēdējā brīdī, vai arī vienkārši nespēj savlaicīgi paveikt savus pienākumus. 200 miljoni eiro nav maza nauda, turklāt tā ir paredzēta tieši mazo uzņēmēju atbalstam – tātad tiem, kuriem visbiežāk pietrūkst nepieciešamo līdzekļu, lai attīstītos, paaugstinātu savu konkurētspēju. Protams – izskatās, ka šoreiz visu pagūsim izdarīt laicīgi, taču pārdomas rada tieši šie vārdi par steidzamību, jo valsts struktūrās, šķiet, strādā pietiekams skaits dažāda līmeņa speciālistu, lai dažādu dokumentu virzīšana tā sauktajā steidzamības kārtā būtu tiešām ārkārtas situācija, nevis ikdienas parādība. Domājams – tas būtu arī atbildīgo ministru pienākums – darīt visu, lai viņu padotie spētu paveikt savus darbus savlaicīgi.