Interesantas atziņas nākas dzirdēt pēdējo dienu laikā – valdība nolēmusi nākamgad nepaaugstināt valsts sektorā strādājošo algas, bet Latvijas Banka šādu valdības soli atzīst par gana labu esam, jo tas ļaušot izbēgt no vēl lielākas iestigšanas purvā. Protams – pieaugot algām, var palielināties tēriņi. Tomēr laikam lielie valsts vīri aizmirsuši vienu niansi – inflācija jau sen ir noēdusi visus iepriekšējos algu pieaugumus un patlaban cilvēki jau tāpat ir uz izmisuma robežas.

Šķiet, diezgan loģiska un pamatota atbilde uz valdības vienpersonisko lēmumu bija arodbiedrību solījumi rīkot plašus protestus, kā arī paziņojumi, ka šī valdība ir izsmēlusi sabiedrības uzticības kredītu. Patiesībā tā arī ir, jo atkal un atkal nākas secināt, ka joprojām spēkā ir senais teiciens, ka paēdušais neēdušo nesaprot. Tas attiecas uz valdību un Saeimu, kurā strādājošie saņem pietiekami labas algas no nodokļu maksātāju kabatas, tiek vizināti ar dienesta automašīnām un tā tālāk. Tajā pašā laikā skolotājus, ārstus, policistus un citus valsts sektorā – un faktiski arī privātajā sektorā – strādājošos aicina paciesties, izprast valsts grūtos laikus un neprasīt lielāku algu. Taču laikam valsts gudrie vīri tur augšā ir nedaudz aizmirsuši, ka šādā veidā mēs nonāksim daudz ātrāk līdz krīzei – ja nu vienīgi premjers ar savu, bet Saeimas priekšsēdētājs ar savu komandu apņemas un atsakās no lielajām algām un kļūst solidāri ar sabiedrību. Vai tad nebūtu godīgi, ja šajos grūtajos laikos ministri, deputāti un varbūt arī citu valsts iestāžu vadītāji saņemtu kādu pusgadu, piemēram, algu vienas minimālās algas apmērā. Tad arī sabiedrība redzētu, ka patiešām ir jātaupa un varbūt atturētos no „nepamatotiem” pārmetumiem valdībai.