Rīgas mēra izsludinātais eksperiments par sēdēšanu Rīgas centra zālājos norit pilnā sparā. Pa šo laiku jau esam ne vienu riezi vien dzirdējuši «Rīgas dārzu un parku» direktora Agņa Kalnkaziņa žēlabas, ka nu viss sūri un grūti iekoptais centra zālājs taps izsēdēts. Bet nupat varam klausīties vēl lielāku jautrību – pēc Kalnkaziņa uzskatiem – izsēdētā zālāja atjaunošana varot prasīt pat divus gadus. Tad jau sanāk, ka atpūtnieki to zāli ar lāpstām rok ārā un speciāli izmīda?

 

Tomēr vairāk šķiet, ka ne jau atpūtnieku pēcpuses ir galvenās vaininieces pie melno plankumu parādīšanās centra zālājos. Drīzāk būtu vērts paskatīties, kā tad notikusi zālāja veidošana un vai viss tur darīts pareizi. Turklāt beigu beigās – zālājus tomēr karstā vasarā ir jālaista un te nevar būt atrunas, ka Kalnkaziņa uzņēmums nespēj visus daudzos hektārus aplaistīt. Kā tad tas nākas – nupat sabiedriskajā telpā parādās informācija, ka pašvaldība gatavojas par lielām naudas summām izgaismot Rīgas kanālmalu, bet dārzu un parku zālāju apūdeņošanai naudas nepietiek? Piemēram, kanālmalas zālājus itin mierīgi var laistīt arī ar kanāla ūdeni. Bet vai kāds to ir darījis vai ierosinājis? Izmaksas noteikti būtu, bet droši vien daudz, daudz reižu mazākas, nekā šai apgaismošanas idejai. Bet tagad sanāk, ka tieši zālē gulētāji būs vainīgi, ka Kalnkaziņš divus gadus mocīsies ar iznīcinātā zālāja atjaunošanu. Dīvaini izklausās, taču vēlēsim sekmes! Un tomēr – vienmēr un visur vieglāk ir bijis kaut ko aizliegt un neļaut, nevis meklēt risinājumus un rast kompromisus. Un ja arī aizliedz, tad ir jābūt atbilstošiem argumentiem. Diemžēl zālē sēdēšanas aizlieguma argumenti izklausās ļoti naivi.