Lai arī cik dīvaini tas neizklausītos, tomēr laiks, kad valsts ar visiem tās iedzīvotājiem iet cauri grūtākam laika posmam ekonomikā, ir ne tikai smags pārbaudījums, bet arī iespēju laiks tiem, kuri vēlas un prot domāt un meklēt iespējas. Protams, tas pilnīgi nekādā mērā neattiecas uz valsti, jo diemžēl vismaz Latvijā ir skaidri redzams, ka valsts aparāts ir pārāk smagnējs un ne tikai nevar, bet arī nevēlas mainīties. Vismaz tāda sajūta rodas, skatoties pasīvās darbības, kuras veic valsts pārvalde.

Bet šoreiz runa nav par valsti, bet privāto sektoru. Lai arī patlaban vietējā tirgū saspīlējums gan konkurences, gan preču realizācijas ziņā ir būtiski saasinājies, tomēr var redzēt daudzus piemērus, kad uzņēmēji ekonomikas lejupslīdes brīdi spējuši pavērst sev pozitīvākā gultnē – lielāku akcentu liekot uz citu valstu tirgiem, vienlaikus neaizmirstot par pašu mājām. Lai arī valstī ir pietiekami daudz programmu, kas paredz valsts atbalstu eksportam, tomēr vismaz šajā brīdī šķiet, ka minētie uzņēmumi nemaz negaida palīdzību no valsts, bet gan savlaicīgi paši īsteno tirgus pārorientāciju, lai spētu pārdzīvot grūtākos laikus un paliktu starp tiem, kuri sagaidīs ekonomiskā cikla pagrieziena punktu atkal uz augšu. Protams, līdz ar darbības vairāk vai mazāk veiksmīgu turpinājumu šie uzņēmumi arī turpinās maksāt nodokļus. Bet tas savukārt nozīmē, ka valsts budžets nepaliks tukšā, lai arī daļai uzņēmēju tiek prognozēta diezgan drūma nākotne. Tomēr visā šajā situācijā īpaši būtisks ir cits faktors – ir ļoti būtiski šajā brīdī darīt visu, lai krīzes skarto nozaru speciālisti neaizbrauktu no Latvijas. Atsevišķi speciālisti pieļauj, ka ekonomikas krīze varētu veicināt otro emigrācijas vilni, tādēļ uzņēmējiem ir jāspēj rast risinājums, lai nepieļautu speciālistu aizbraukšanu, jo pretējā gadījumā arī pēc krīzes pārvarēšanas uzņēmumiem Latvijā būs grūti strādāt – vienkārši nebūs kvalificētu darbinieku.