Lai arī finanšu ministrs Atis Slakteris aizvien apņēmīgāk un skaļāk runā par reāliem soļiem, lai būtiski samazinātu valsts budžeta tēriņus, tomēr vismaz pagaidām nav īstas pārliecības, ka tas tā arī notiks. Un iemesls tam ir vienkāršs – politiskās partijas vienmēr ir centušās aizstāvēt tās jomas, kuras vada viņu pārstāvētie ministri.

Lai gan jau ilgāku laiku publiskajā telpā dzirdamas runas par atsevišķu ministriju – te gan vairāk runa ir par tā saucamajiem īpašu uzdevumu ministru sekretariātiem - iespējamu likvidēšanu, tomēr līdz šim ir jūtams, ka koalīcijas partneri nemaz nav tik vienādās domās par šādu variantu. No vienas puses tas ir diezgan saprotami – ja mainās ministriju skaits, mainās arī koalīcijas pārstāvniecības proporcija valdībā. Bet kurš no partneriem gan gribēs vājināt savas pozīcijas. Un vienlaikus jāsaka atklāti ir virkne ministru, kuru funkcijas nav ne skaidras, ne arī reāli redzamas ar daudziem padarītiem labiem darbiem. Piemēram, nav īstas skaidrības, kādēļ bērnu lietu ministrijas funkcijas jau sen nevarētu nodot Labklājības ministrijas kompetencē, vai, savukārt Eiropas līdzekļu administrēšanas lietu sekretariāta funkcijas nevarētu nodot Finanšu ministrijas ierēdņu ziņā.. Var jau būt, ka nevar. Tomēr vairāk šķiet – nedrīkst. Taču ledus ir sakustējies un viens ir skaidrs – ja politiķi nespēs ar savu piemēru parādīt, ka prot taupīt, bet galvenais – lieki netērēt, diez vai viņi vairs spēs atgūt zaudēto uzticības kredītu no saviem vēlētājiem. Tādēļ gribētos sagaidīt, ka finanšu ministra stāja būs pietiekami stingra un neatlaidīga, lai patiešām samazinātu nevajadzīgos valsts tēriņus it visos virzienos.