Publicēts 14. augustā, 2009.
Arī Latviju sasniegusi ziņa par to, ka Zviedrijas kompānija Ericsson atklājusi ražotni Tallinā, dodot darbu 1200 Igaunijas iedzīvotājiem. Šadi investīciju projekti ir valstij ļoti svarīgi ne vien ekonomikas atveseļošanas, bet arī iedzīvotāju skaita saglabāšanas (tik daudz neizbrauc) sakarā, tomēr Latvija nez kāpēc ar šādiem veiksmes stāstiem nevar bieži lepoties.
Tomēr tas, ar ko Latvija ir izsenis lepojusies, ir ģeogrāfiski tik izdevīgā pozīcija pasaules kartē, ka loģiski domājot, varētu nozīmēt, ka daudzi starptautiski uzņēmumi labprāt vēlētos vienu no savām ražotnēm atvērt tieši šeit. Bet vai šādas organizācijas stāv rindā uz ienākšanu Latvijā. Ja stāv, kādēļ nenāk iekšā?
Protams, varētu atrunāties, ka ir nepieciešams veicināt Latvijas vietējo uzņēmumu attīstību un, ārzemju investoru pieplūdums attīstību tikai bremzētu, jo palielinātu konkurenci. Tāpat lielas ražotnes varētu piesaistīt lēto darba spēku no aizjūras zemēm, kaut gan arī mūsu pašu cilvēki vairs diemžēl nav nekādi “dārgie”. Tomēr šī brīža situācija ekonomikā, šķiet, vēsta pati par sevi – ir jāņem tretī ikviens, kas būtu gatavs cilvēkiem dot darbu un maksāt nodokļus šajā valstī. Vai tomēr joprojām varam būt lepni, protestēt pret rūpnīcu pārāk pelēkajiem dūmiem un gaidīt brīnumu?