Šķiet, jau pagājis salīdzinoši ilgs laiks, kopš ar lielu troksni Latvijā savu dzīvi beidza Latvijas cukura ražošanas nozare. Daudz šķēpu toreiz tika salauzts par un pret cukura nozares saglabāšanu. Tomēr šodien realitāte ir viena – Latvijā cukura ražošana jau ir vēsture.

Protams, visvairāk cukura ražošanas beigas skāra gan pašus ražotājus un strādājošos, gan arī lauksaimniekus, kuru bizness bija tieši cukurbiešu ražošana. Tagad, šķiet, bijušie cukurbiešu audzētāji lēnām sāk atgūties no toreizējā šoka, un pamazām rod jaunus darbības veidus. Latvietis ir sīksts cilvēks – izdzīvos arī smagās situācijās.

Taču, skat – nekas jau nav beidzies – tagad bažas par izdzīvošanu sāk aizvien skaļāk paust piensaimnieki, jo piena iepirkuma cenas strauji krītas un zemnieki jau sāk rēķināt, vai vispār ar saņemto naudu spēs izvilkt pa nullēm, nemaz nerunājot par iespēju kaut ko nopelnīt. Rodas sajūta, ka zemkopība Latvijā būtu bez sava pārstāvja valdībā.. Taču ja tā padomā – ir taču tāds zemkopības ministrs, un pat vēl vairāk – milzīga daudzstāvu māja Daugavas krastā Rīgā, kurā it kā sēžot Zemkopības ministrijas ierēdņi... Un tomēr – kādēļ gan nav sajūtas, ka Latvijā ne tikai būtu izstrādātas dažādas gudras programmas par lauksaimniecības attīstību, bet tās būtu arī reāli ieviestas dzīvē? Varbūt tādēļ, ka Latvijā joprojām nav iedarbināta visas valsts mēroga stratēģija, kurā katrai tautsaimniecības nozarei būtu paredzēta tās vieta valsts ekonomikā, izstrādāti un īstenoti precīzi plāni par Latvijas uzņēmējdarbības (arī lauksaimniecības) attīstību pa konkrētiem posmiem. Visticamāk – tā arī ir, jo Latvijai diemžēl, ir raksturīga viena īpaši negatīva tendence – ministriju un visdažādāko valsts institūciju speciālisti daudzas stundas velta brīžiem nesaprotamu un nevajadzīgu stratēģiju un programmu izstrādei, no kurām liela daļa tā arī paliek uz papīra tā vienkāršā iemesla dēļ, ka konkrētais programmas izstrādātājs varbūt dzīvē ne reizi nav bijis, piemēram, vistu kūtī, taču aktīvi izstrādā vistkopības attīstības programmu.

Nebūs nekas jauns un ģeniāls, tomēr gribas vēl vienu reizi atgādināt ierēdņiem, ka papīrs pēc būtības pacieš visu. Bet cik ilgi spēs izciest Latvijas bizness?