Dienām, nedēļām un mēnešiem ilgi Latvijas sabiedrība spiesta klausīties nemitīgās pamācībās, norādījumos un kauninājumos par to, ka mēs nespējam pieņemt situācijas realitāti – ekonomiskās attīstības pilnīgu apsīkumu. Un pat vēl vairāk – būtisku kritumu.

Tas, ka politiķi vai ik dienu skandina, ka ir jāiztur, ir jāsaprot un ir jāpiekrīt visam, ko neliela saujiņa Latvijas iedzīvotāju spēj un vēlas darīt, virzot valsts ekonomikas kursu, jau kļuvis par skarbās ikdienas neatņemamu sastāvdaļu. Ir saprotams, ka Latvija līdz ar visu pārējo pasauli saskaras ar pilnīgi negaidītu ekonomikas pagrimumu, kas ietekmē gan valstis, gan uzņēmumus, gan ikvienu pasaules sabiedrības locekli. Bet no otras puses – vai tiešām ekonomikas stagnācija ietekmē ikvienu no mums līdzīgi? Spriežot pēc politiķu izteikumiem – tas patiešām tā ir. Un tomēr palūkojoties nedaudz vērīgāk, var redzēt, ka šī vienlīdzība nemaz nav tik vienāda, kā mums cenšas iegalvot. Un piemēru ir tik daudz, ka par to var uzrakstīt simtos sējumu skaistāmu enciklopēdiju. Piemēram, spilgts piemērs ir tā arī nerealizētā ideja aplikt ar nodokļiem Latvijā dividendes. It kā jau nekas sevišķs. Un tomēr – atcerēsimies, ka ikviena jaunā ģimene, minimālās algas saņēmējs un ikviens cits darbinieks maksā pietiekami lielus nodokļus, bet tajā pašā laikā lielie dividenžu saņēmēji, kuri turklāt visu laiku stāsta par Latvijas darbaspēka zemo produktivitāti, saņem lielas naudas summas dividendēs. Bet cik viņi par šīm dividendēm samaksā nodokļos? Protams, viņi vada biznesu, dod darba vietas un maksā nodokļus no uzņēmumu peļņas. Taču nez kādēļ viņi aizmirst, ka šo lielo peļņu viņiem nodrošina tie paši “zemās produktivitātes” darbinieki. Un tas pats ir arī ar valsti – politiķi visu laiku klaigā, ka ir jāsamazina valsts izdevumi, griež nost algas, samazina štatus, bet nez kādēļ algu samazinājums nemaz vai gandrīz nemaz neskar ne pašus politiķus, ne viņiem pietuvinātos cilvēkus.. Vai te būtu lieki piebilst seno patiesību par to, ka visi ir vienlīdzīgi, bet daži vienlīdzīgāki? Un tieši tādēļ gribas saprast – jā tieši saprast, nevis vairs jautāt bankrotējušajiem politiķiem – kurp dodamies?