Ekspremjers Aigars Kalvītis laikrakstā “Bizness & Baltija” stāsta, ka viņa valdībai pieņemt nepopulārus, bet acīmredzot vajadzīgus lēmumus traucējis sabiedrības spiediens. Taču vēlme sakārtot ekonomiku, pēc visa spriežot, viņa valdībai ir bijusi. Kā bija patiesībā, to mēs droši vien neuzzināsim, tomēr nesaprotama šķiet šāda runāšana, atceroties rožainās cerības un “trekno gadu” solījumus.

Diez vai kādreiz būs kaut viena valdība, kuru ļoti mīlēs un cienīs visa sabiedrība. Vienmēr būs kādi, kuri atbalstīs valdību un tikt pat daudz būs to, kuri valdību pastāvīgi kritizēs. Tā ir normāla demokrātijas sastāvdaļa. Taču šķiet, izteikts līderis un spēcīgs profesionālis vairāk domās ilgtermiņā un nepaļausies “sabiedrības spiedienam”, ja ir skaidri redzams, ka darbība sabiedrība pavadā sola nākotnē problēmas. Protams, ka Kalvīša valdība kļūtu vēl nemīlētāka, ja tiktu īstenotas sāpīgas reformas, tomēr iespējams, šo lēmumu savlaicīgas pieņemšanas rezultātā Latvijai šodien būtu daudz vieglāk pārdzīvot pasaules krīzi. Jāatzīst – tā zināmā mērā ir zīlēšana, skatoties mākoņos – kā būtu, ja būtu. Taču tagad tai pašai ekspremjera piesauktajai sabiedrībai ir visas tiesības pārmest iepriekšējai valdībai pasivitāti un nesavlaicīgu reakciju uz situācijas iespējamo pasliktināšanos. Premjera svarīgākais uzdevums nav būt sabiedrības mīlulim. Viņa uzdevums ir īstenot stratēģiski svarīgus un atbildīgus uzdevumus. Zināmā mērā to apliecina pašreizējās valdības soļi – lai arī patlaban sabiedrībai ir diezgan neskaidra valdības politika, jo vienkārši pietrūkst informācijas, tomēr šķiet, ka tiek darīts viss, lai saturētu valsts ekonomiku un izvliktu valsti no ekonomikas lejupslīdes virpuļa. Iespējams, arī šo valdību daudzi atcerēsies ar negatīvām domām, tomēr šīs valdības – faktiski tās vadītāja – darbības vismaz liecina par rosīšanos. Vai šī rosīšanās nākotnē izrādīsies pareiza vai nepareiza, to mēs redzēsim pēc pāris gadiem. Tomēr labāk ir darīt, nekā nedarīt. Jo valsts vadīšanā kļūdīties var ne tikai tas, kurš kaut ko dara – arī nekā nedarīšanu nākotnē var uzskatīt par nopietnu kļūdu. Taču šīs valdības kļūda, iespējams, ir tas, ka lēmumu pieņemšanas procesā sabiedrība gandrīz nemaz netiek iesaistīta, tādēļ sabiedrībai pēdējā laikā kļūst nesaprotama valdības rīcība. Bet varbūt arī tāda ir pareiza taktika – grūtos laikos netracināt sabiedrību, bet rīkoties stratēģiski tālredzīgi, ļaujot nākotnei nolikt visu savās vietās.