Nupat Starptautiskais valūtas fonds izplatījis savu prognozi, ka Baltijas valstīs sagaidāma tā saucamā mīkstā ekonomikas piezemēšanās. Tautas valodā tas nozīmētu, ka ekonomiskā situācija, salīdzinot ar iepriekšējo gadu eiforiju un milzīgo uzplaukumu, būtiski bremzēsies, taču nav sagaidāmas nopietnas krīzes tautsaimniecībā un ikviena cilvēka budžetā.

Taču vienlaikus Starptautiskais valūtas fonds neizslēdz iespēju, ka ekonomikas piezemēšanās Baltijā – tātad arī Latvijā – var notikt daudz smagākā formā. Un tas jau ir nepavisam ne iepriecinošs fakts mūsu jau tā salīdzinoši smagajai situācijai biznesa vidē. Šķiet, lieki pieminēt, ka ekonomiskā situācija Latvijā vairs sen nav tik spīdoša un ne tikai pircēji, bet arī uzņēmēji ir spiesti nopietni domāt par darbības efektivitātes paaugstināšanu un izdevumu minimizēšanu. Un uz šā fona nobāl valdības aktivitātes, kuras ir it kā vērstas uz ekonomikas stabilizāciju. Apskatot tā saukto stabilizācijas plānu, aizvien vairāk šķiet, ka šis dokuments ir vairāk nekā formāls papīra gabals, jo tajā nav saskatāma neviena atbildīga rīcība, ko valdība gatavotos darīt ekonomiskās situācijas uzlabošanai. Protams, plānā ir iekļauti daudzi un dažādi pasākumi, kas tiks veikti ekonomikas stimulēšanai. Taču būtiski uzsvērt – visi šie pasākumi ir ikdienas darbi, kurus valdībai būtu jāveic arī tad, ja nekāda krīze tautsaimniecībai nedraudētu. Tādēļ rodas diezgan pamatots jautājums – vai pašreizējā valdība vispār apzinās reālo situāciju un iespējamos scenārijus? Un ja apzinās – vai nebūtu pienācis īstais brīdis sākt runāt atklātu valodu ar nodokļu maksātājiem? Ja jau minētais plāns un tajā paredzētie darbi ir uzskatāms par zināmā mērā ugunsgrēka dzēšanas pasākumu, tad gribētos zināt, ko valdība būtu darījusi gadījumā, ja krīze nebūtu deguna galā?