Finanšu līdzkeļus, kurus patlaban gaida Latvija kā starptautisko partneru palīdzību, būtu pēc iespējas ātrāk jāiepludina valsts tautsaimniecībā – šādu viedoklis paudis Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs. Un tas ir diezgan loģiski, jo patlaban ir ļoti izšķirošs brīdis, vai daudzi Latvijas uzņēmēji spēs izķepuroties no grūtībām, vai arī vienkārši “aizies pa burbuli”.

Un tomēr – vai arī šoreiz uzņēmēji pirms finansējuma saņemšanas būs spiesti rakties cauri papīru kalniem, lai apmierinātu vietējo birokrātu prasības? Nevienam taču nav noslēpums, cik daudz dokumentu ir jāsagatavo, lai saņemtu dažādus atbalsta finansējumus. No vienas puses tas ir diezgan loģiski, jo tādējādi finansējumu saņem tie, kuri pret šādu iespēju izturas ar gana lielu atbildību un finansējumu vēlas saņemt, lai realizētu ilgtermiņa projektus. Taču no otras puses – cik gan nav dzirdēts par uzņēmīgiem cilvēkiem, kuri vai nu meklē finansējumu citur vai arī vienkārši atmet ar roku savai idejai tikai tāpēc, ka uzskata birokrātisko dokumentu kārtošanas procesu par pārāk sarežģītu un ilgu, lai iespēja gala rezultātā saņemt atbalstu būtu iztērētā laika un spēku vērta.

Diemžēl arī daudzās biznesa atbalsta programmas, kas pēdējos desmit gados ir sadrukātas un apstiprinātas valdībā, bieži ir deklaritatīvā līmenī. Turklāt par to uzņēmēji ir runājuši ne vienu reizi vien. Tomēr joprojām šķiet, ka programmu izstrādātāji ministriju kabinetos nav bijuši tālāk par Rīgas pievārti. Vismaz tāda sajūta rodas, kad palasa vienu otru programmu un viena otra atbalsta dokumenta prasības,  kuras būtu jāizpilda finanšu palīdzības saņemšanas pretendentam. Un tas viss šķiet tik nepareizi, ka tieši dēļ tā arī rodas bažas, vai starptautiskā finanšu palīdzība, kuru Latvija cer saņemt, patiešām nenoguls vienkārši banku kontos un birokrātu pārmērīgo prasību dēļ uzņēmējdarbībai atkal nenāksies pašai cīnīties ar grūtībām.