Pāris dienas atpakaļ vienā no televīzijām izskanēja visai bēdīga ziņa – varam visai droši aizmirst par reģionālo ceļu sakārtošanas iespējām. Vismaz šogad noteikti. Labākajā gadījumā varam rēķināties ar esošo ceļu normālu uzturēšanu, nelieliem remontiņiem. Bet kopumā nākas secināt – ceļu kvalitāte pasliktināsies.

Un te nu atkal nākas atcerēties slaveno jautājumu – kurš gan cits? Taču šoreiz pat negribas vairs ironizēt. Aizvien vairāk rodas skepse, ka valdības augšgalā vispār sēž cilvēki, kuri izprot savas nozares attīstības nepieciešamību un stratēģiju. Diemžēl šajos grūtajos laikos daudzas mažās pašvaldības saskaras ar finanšu piegriešanu, kas, starp citu, mazam budžetam ir daudz sāpīgāk, nekā lielam. Un tas pats attiecas uz autoceļu sistēmu. Esam gatavi izgāzt miljoniem latu tur, kur projekta realizācija varētu droši pagaidīt gadu, divus un pat trīs, bet nu nekādi nespējam atrast naudu, lai sakārtotu tos autoceļus, kuri ir svarīgi reģionālajiem uzņēmējiem, bet pa kuriem, iespējams, nekad dzīvē nav izbraucis ne satiksmes, ne reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministri – un tātad vispār nenojauš, kuras problēmas ir patiešām aktuālākās. Un vēl uz visa šā fona kaut kur informācijas telpā pa ausu galam padzirdam ziņu, ka šogad, iespējams, vasaras sezonā atkal varēsim atsākt aviosatiksmi ar Kurzemi. Bet vai gadījumā šādas gaisa satiksmes organizēšana it sevišķi šajos laikos neprasīs arī papildu dotācijas no valsts budžeta? Tas nozīmē naudu, kuru tā vietā, lai nodedzinātu aviodegvielā, varētu ieguldīt Latgales un to pašu Kurzemes katastrofālo ceļu remontā un rekonstrukcijā. Turklāt interesanti, ka reģionālo ceļu sakārtošana savulaik tika solīta kā viena no novadu reformas sastāvdaļām. Bet tagad secinām – reforma veikta, solījumi paliek neizpildīti. Acīmredzot, Latvijas valdībā katrs ministrs strādā savā lauciņā, bet viena kopīga valdības skatījuma par valsts attīstību nepastāv. Varbūt pastāv, bet tikai vārdos. Jo darbos notiek pavisam kas cits. Un nav pat jēgas īpaši uzsvērt abiem augstāk minētajiem ministriem viņu atbildību, jo vismaz viens no viņiem ik pa laikam uzņemas pilnu politisko atbildību par visu ko. Taču sausais atlikums no šādas uzņēmšanās ir aizvien sliktākie ceļi reģionos un lieliskāka aviosatiksme, kas uz Rīgu ved visādus dabisko vajadzību kārtotājus pie brīvības simbola, nevis reālus investorus, bagātus tūristus.