Atkal jau kāds grandiozais valsts dokuments izrādījies ne visai labs un jau atkal sākas runas par precizējumiem, labojumiem un tamlīdzīgi. Un šoreiz runa ir par Nacionālo attīstības plānu, ko savulaik apzīmēja kā ļoti nozīmīgu valsts dokumentu, kura centrā ir cilvēks un kas būs tāda kā karte Latvijas ceļā uz labklājību.

Interesanti, ka jau tolaik visvairāk par šo dokumentu priecājās paši izstrādātāji un pieņēmēji, bet cilvēks, kurš tika nostādīts dokumenta centrā, varbūt pat nenojauta par šāda dokumenta esamību, kur nu vēl nojauta par tā saturu. Tomēr pats būtiskākais, kas šobrīd notiek ar šo dokumentu – premjers Ivars Godmanis atzinis par nefunkcionējošu un pārāk lirisku, bez dokumentā minēto pasākumu konkrētas sasaistes ar finansējuma avotiem. Bet tas, savukārt atkal jau rosina jautājumus – kādēļ šāds dokuments ir vispār ticis izstrādāts, ja jau tas kārtējo reizi vismaz pagaidām ir deklaratīvs un reāli labumu valstij tādējādi sniegt nespēj. Arī eksperti ne reizi vien uzsvēruši, ka Nacionālais attīstības plāns nav konkrēts un līdz garam precīzi un detalizēti izstrādāts. Lai arī plānā ir uzskaitīta virkne visdažādāko pasākumu un ideju, tomēr nav rodama skaidrība par to, kā šis plāns tiks ieviests reāli dzīvē. Un diemžēl nav skaidrības arī par to, kurš būs tas atbildīgais vai tie atbildīgie, kuri pārstrādās ne visai kvalitatīvo dokumentu, kura izstrādē jau līdz šim ieguldīts ne mazums līdzekļu un pūliņu. Jācer tikai, ka labojumi, ja tādi plānā tiks veikti, būs pārdomāti un reālistiski. Un ka šis plāns tiks ieviests arī dzīvē.