Inflācija Latvijā turpina savu fantastiski neatlaidīgo kāpumu, pat neskatoties uz dažādajiem valdības plāniem to apturēt un ierobežot, un ignorējot arī patēriņa kritumu. Tātad kopumā gada inflācija aprīlī bija sasniegusi jau 17,5% un nekas neliecina, ka varētu sākties kritums.

 

Taču amatpersonas ir dikti optimistiskas un joprojām ar diezgan drošu pārliecību runā, ka vidējais inflācijas cipars 2008. gadā kopumā varētu būt pat zem 10%. Protams, tas būtu skaisti, taču gribas tomēr saprast – kā tas notiks reāli? Ja arī, piemēram, maijā, pilnībā apstāsies cenu pieaugums, vai tas nozīmē, ka ar katru mēnesi inflācijas cipars pats no sevis sāks mazināties par nedaudz vairāk kā vienu procentpunktu, lai gada beigās sasniegtu šo „zem 10%” līmeni? Un ja pēc ekonomikas ministra prognozēm inflācija „savu kulmināciju” sasniegs vēl tikai maijā vai pat jūnijā – tātad – acīmredzot vēl pieaugs, tad vai ir vērts atkal barot sabiedrību ar neizpildāmiem solījumiem un prognozēt ciparus, kurus sasniegt nebūs pa spēkam? Vai arī tas ir šo valdību niķis – runāt vienalga ko, uzskatot, ka sabiedrību var barot ar jebkādu informāciju, jo tie tik un tā neko nesaprot. Šādas prognozes par strauju inflācijas apjoma kritumu nez kādēļ atgādina nesenā „stabilitātes garanta” solītos septiņus treknos gadus. Taču šķiet, Latvijā notika gluži pretēji – vispirms atnāca septiņi bada gadi... Tādēļ būtu svarīgi, ja amatpersonas nemētātos ar dažādiem skaitļiem un prognozēm, bet diezgan stingri un objektīvi noteiktu kursu, uz kuru tiekties gan valstij, gan uzņēmējiem. Un tad arī divciparu inflācija gada beigās nebūs tik bīstama, cik šādas nesaprotamas prognozes tagad.