Maija beigās lauksaimniekiem sāks izmaksāt atbalstu daļējai kredītprocentu dzēšanai. Šādas ziņas varam lasīt interneta ziņu portālos un citos medijos. Šķiet – jauki, valdība domā par zemniekiem, sniedz palīdzīgu roku grūtā brīdī. Tomēr līdz ar šīm ziņām prātā iezogas doma – vai gadījumā lauksaimniecība nav vienīgā tautsaimniecības nozare, kura pastāvīgi saņem papildus finansējumu no valsts?

Nav nepareizi, ka valsts atbalsta nacionālos uzņēmējus, palīdz izdzīvot smagajā konkurences cīņā Eiropā un pasaulē. Tomēr gadu gadiem neatbildēts paliek jautājums – vai gadījumā lauksaimnieki nav vienīgie Latvijas uzņēmēji, kuri regulāri saņem valsts atbalstu? Taču arī tad viņiem vienmēr ir par maz un vienmēr valdība tiek kritizēta. Diez vai atradīsim vēl kādu nozari, kurā strādājošie un pelnošie būtu no valsts – bet faktiski visu nodokļu maksātāju naudas – saņēmuši tik daudz palīdzības kā lauksaimnieki. Nav dzirdēts, ka kādam rūpniecības sektoram būtu piešķirtas subsīdijas. Nav dzirdēts, ka taksometru biznesam vai laikrakstiem būtu piešķirts valsts finansējums, piemēram, kredītprocentu daļējai atmaksai. Nē, te nav runa, ka būtu žēl. Bet te ir runa par to – vai regulāri saņemot šādu atbalstu, cilvēks neizlaižas? Protams, lauksaimniecība nav no vieglākajām nodarbēm. Tomēr šodien nevienam ar to nespiež nodarboties. Tāpat kā nevienam ar varu neliek ražot mikroshēmas. Turklāt pats svarīgākais – valsts subsīdijās var maksāt daudz un vēl vairāk, tomēr vienmēr ar to ir par maz. Bet šādos brīžos gribas pajautāt – vai tu, draudziņ esi īstajā vietā, ja bez palīdzības no malas nespēj nopelnīt savai iztikai? Negribas ticēt, ka neviens lauksaimnieks nespēj izdzīvot bez valsts subsīdijām. Citi biznesi taču var, un diez vai citu nozaru uzņēmējiem ir daudz vieglāk.