Ja pavērosim publisko informācijas telpu, redzēsim, ka aizvien vairāk tiek runāts gan par tā sauktajiem sliktajiem kredītiem, gan arī par rēķinu apmaksas disciplīnas pasliktināšanos. Ja sākotnēji tas bija ļoti minimālā apjomā, tad šobrīd ir diezgan skaidrs, ka debitoru maksātspēja pasliktinās ar katru dienu.

NO vienas puses pilnīgi noteikti vaina jāuzņemas pašiem debitoriem jeb privātpersonām un uzņēmumiem, kuri savulaik pārāk optimistiski novērtējuši savu maksātspēju un “saņēmušies” milzīgas saistības, kuras šodienas spiedīgajā ekonomiskajā situācijā kļūst atdot aizvien grūtāk. Un tomēr nedrīkstam aizmirst, ka arī tagadējie kreditori – gan bankas, gan dažādas līzinga kompānijas vēl pavisam nesen ar milzīgu neatlaidību aicināja ikvienu aizņemties šodien, bet maksāt rīt. Starp citu – ir viena otra struktūra, kas joprojām reklamē šādas iespējas. Taču aiz šīm bezpersoniskajām attiecībām un naudas lietām stāv gan uzņēmumu, gan cilvēku likteņi. Taču patlaban nav jūtams, ka ir kopīga vēlme rast no šīs situācijas visiem labvēlīgu izeju. Patlaban katrs cīnās pats par sevi, bet šāda pieeja kopīgu problēmu risināšanā nekad nav devusi vislabvēlīgāko rezultātu. Bet vienlaikus šāda pieeja atbilst dabas pamatlikumam – izdzīvo stiprākais. Ja tāds ir Latvijas mērķis, tad viss ir kārtībā, bet ja nē – tad kādēļ joprojām mēs katrs “raujam deķīti” uz savu pusi?