Vakar Saeima pirmajā lasījumā pieņēma nākamā gada budžeta projektu. Noteikti tas ir būtisks solis uz priekšu. Tomēr – kādēļ neviens par to neizrāda īpašu sajūsmu? Kādēļ joprojām daudzi eksperti uzsver, ka valdība savās prognozēs ir pārāk optimistiska?

Šis jautājums, visticamāk, savu atbildi saņems ne ātrāk par nākamo gadu, kad arī redzēsim, kas notiks ar Latvijas tautsaimniecību un kā finanšu krīze ietekmēs valsti, uzņēmējus un katru no mums personīgi. Diemžēl patlaban visā pasaulē situācija iegājusi tik dīvainā fāzē, ka nevienā valstī neviens nav pārliecināts par rītdienu. Taču šī pārliecība zudusi nevis tādēļ, ka cilvēki ieslīguši bezcerībā, bet gan tādēļ, ka ekonomika sākusi veikt pati savas korekcijas mūsu ikdienā. Lai arī cilvēki kļuvuši daudz taupīgāki un skaita katru santīmu, centu vai cita veida naudas gabalus, tomēr arī tas viņos nerada pilnīgu drošību par savu rītdienu. Jācer, nākamais gads tomēr viesīs mums daudz lielāku skaidrību un nāks ar pozitīvākiem jauniem, lai gan vismaz Latvijā gan valdība, gan ekonomikas eksperti nekādus lielus uzlabojumus neparedz. Drīzāk pat otrādi – uzņēmēji pat izsaka visai pesimistiskas prognozes par IKP pieauguma tendencēm, kļūst saspringtāka savstarpējā sadarbība. Un arī darba ņēmēji kļūst daudz piesardzīgāki, plānojot savu nākotni, vēl jo vairāk tādēļ, ka izskan bažas par bezdarba pieauguma risku. Loģiski, ka tas nozīmē tikai vienu – palielināsies konkurence un arī darba tirgū “izdzīvos” tie, kuri spēs laicīgi pieskaņoties jaunajai situācijai un vismaz savā darbā spēs paaugstināt produktivitāti. Tomēr ļoti svarīgi ir apzināties ikvienam, ka nomākts un bažīgs darbinieks nav tas labākais resurss. Faktiski šis zināmā mērā būs pārbaudījums spējai būt savstarpēji tolerantiem un godīgiem vienam pret otru – strādāt apzinīgi un arī maksāt apzinīgi. Nevis samazināt algas un sagaidīt augstāku ražīgumu.