Lai arī joprojām nav nekādas skaidrības par to, kādā veidā valsts plāno samazināt savus tēriņus, tomēr diezgan skaidri sāk iezīmēties fakts, ka daudzas lietas koalīcijas iekšienē nemaz netiek pārrunātas, pirms tās tiek nodotas publiskai apspriešanai. Tā vismaz liek domāt ļoti atšķirīgie viedokļi, ko pauž koalīcijas partneri gan par atsevišķu ministru krēslu likvidēšanu, gan arī citiem būtiskiem jautājumiem, kas skar vienas vai otras partijas intereses.

Tomēr atšķirībā no iepriekšējām koalīcijām šajā ir viedokļu atšķirības, tomēr līdz šim ir demonstrēta – vismaz publiski – diezgan apskaužama koalīcijas partneru saliedētība. Respektīvi – diskusijas notiek, viedokļi atšķiras, taču joprojām visi atbalsta savu premjeru un neizvirza skaļus un kategoriskus ultimātus. Savukārt tieši šis faktors, raugoties no malas, izraisa nelielas pārdomas par to, vai šie strīdi par dažādām līdzekļu ietaupīšanas svirām nav tikai tāds uz āru vērsts teātris. Ja tas tā nav, tad zināmā mērā ir apbrīnojama koalīcijas partneru gatavība zaudēt ministru krēslus un līdz ar to arī ietekmes apjomu valdībā – ne reizi vien taču runāts, ka dažādie dīvainie ministru posteņi taču tika radīti galvenokārt tādēļ, lai nodrošinātu stabilu pārstāvniecību visā valdību veidojošām partijām. Šodien jau mēs redzam, cik nopietna bijusi vienas vai otras ministra pozīcijas nepieciešamība, ja jau varam ar vieglu roku tās grūtākos laikos arī likvidēt. Vienīgo neizpratni rada ideja par vides ministrijas iespējamu apvienošanu ar reģionālās attīstības ministriju – šīs divas lietas tomēr īsti nesader kopā, jo ne vienmēr reģionālā attīstība var notikt labā saskaņā ar vides aizsardzību.