Kad sākam domāt par valsts attieksmi pret uzņēmējdarbību Latvijā, joprojām nākas secināt, ka vārds uzņēmējs mūsu valstī netiek uzskatīts par goda lietu. Aizvien nepamet sajūta, ka valsts neapzinās, kurš ir tās galvenais barotājs.

Un vienlaikus var apbrīnot tos uzņēmējus, kuri joprojām tic un cenšas saskatīti pozitīvo valdības attieksmē pret uzņēmējdarbības nosacījumiem Latvijā. Protams, nevar noliegt – Latvijā ir saražots simtiem dažādu dokumentu, kuros ierēdņi aprakstījuši visdažādākos labos darbus, ko vajadzētu paveikt, lai uzlabotu uzņēmēju stāvokli. Un negribas arī noniecināt visu to, kas ir labs paveikts. Bet ja kādā brīvākā brīdī piesēžas un palasa visus šos dokumentus, jāsecina, ka lielākā daļa ideju tā arī ir palikušas uz papīra un nekad nav ieraudzījušas dienasgaismu. Vai tur ir vainīgi ierēdņi vai ministri? Ne jau uzņēmējam jālauza par to galva. Uzņēmēja pienākums ir godīgi nomaksāt valstij nodokļus no savas peļņas. Taču arī valstij ir pienākums – iekasētos nodokļus godīgi izlietot tā, lai uzņēmējs justu, ka viņa „nodeva” nav vienkārši aprīta lielajā valsts mašīnā, bet gan izlietota maksimāli efektīvi. Tajā skaitā ieguldot infrastruktūras attīstībā, izglītībā, novirzot sociālajām vajadzībām. Pagaidām gan šķiet, ka nodokļu nauda, kas tiek iekasēta milzīgos apjomos, vienkārši izkūp gaisā, jo nekas no iepriekš minētā nav tā īsti redzams.. Tad jājautā – par maz maksājam nodokļus, vai valsts pārāk nesaimnieciski dzīvo?