Pavisam nesen atskanēja vairāku piensaimnieku sašutums par zemajām piena iepirkuma cenām, un tajā brīdī pat izskanēja brīdinājums, ka zemnieki pienu nepārdos piena pārstrādātājiem, bet labāk to vienkārši izlies grāvī. It kā jau loģiski. Tomēr šāda attieksme lika nedaudz aizdomāties arī par iemesliem, kādi tad ir radījuši šo situāciju.

Un ja tā atskatāmies pagātnē – Latvijas piensaimnieki nekad tā īsti nav bijuši apmierināti ar piena iepirkuma cenām. Kas ir tikai loģiski, jo katrs vienmēr grib nopelnīt vairāk. Turklāt arī atšķirība starp piena iepirkuma cenu un pārstrādātā piena gala cenu veikalos vienmēr izraisījusi pārdomas ne tikai piensaimnieku prātos. Un tad bija brīdis, kad piensaimnieki no Latvijas atrada dāsnākus piena iepircējus - Lietuvā. Loģiski, ka liela daļa piena sāka plūst tajā virzienā. Un kā tagad saka atsevišķi eksperti – tādējādi Latvijas piena ražotāji padevās kaimiņvalsts piena pārstrādātāju viltībai un faktiski ļāva sačakarēt Latvijas piena tirgu. Jo iepirkuma cenas vairs netiek piedāvātas tikpat dāsnas, kā iepriekš, taču tajā pašā laikā Latvijā pieejams liels piena produktu klāsts no Lietuvas uzņēmumiem – tā teikt – Lietuvas piena pārstrādātāji lieliski apguva Latvijas tirgu. Nu, protams, negribas arī teikt, ka latvju bāleliņi – mūsu piena pārstrādātāji ir labie un nevainīgie! Arī viņu īstenotā politika dažreiz izraisījusi neizpratni. Taču kā parasti Latvijā pārsteidz tas, ka zemnieki un vispār uzņēmēji par kopīgu domāšanu un rīcību spēj vienoties tikai tad, kad jau smeļas ūdens mutē. Līdz tam mēs ieraujamies katrs savā viensētā un mums neviens nav vajadzīgs. Un arī runas par piena liešanu grāvī ļoti izbrīnīja – tā ir vairāk tāda izmisuma vai nesaimnieciskuma pazīme, nevis loģiska biznesa domāšana. Vai tad mēs saviem bērniem nemācām, ka pret ēdienu jāizturas ar cieņu? Un vai tad nebūtu skaistāk un pareizāk, ja zemnieki pienu, piemēram, izbarotu cūkām, nevis izlietu netīrā grāvī?