Aizvien biežāk saistībā ar Latvijas ekonomikas attīstības tendencēm tiek lietots vārds recesija. Līdz šim mēs vairāk dzīvojām ar rozā brillēm un slavinājumiem, ka ekonomika attīstās ļoti strauji un augšupejošā virzienā. Tomēr līdz ar krīzes pastiprināšanos pasaulē un nu jau arī Latvijā, aizvien vairāk sākam apzināties, ka Latvijas ekonomika patlaban nevis attīstās, bet gan grimst.

Nevienam jau nav jāpierāda, ka mazumtirdzniecības apjomi būtiski krītas. Rīgas centrā atkal varam vērot tendences, ka ik pa laikam tiek slēgts viens vai otrs veikals. Arī lielāku pirkumu veikšanu cilvēki aizvien vairāk sāk atlikt uz vēlāku laiku. Vai tas liecina par taupību? Zināmā mērā jā, tomēr šī ir piespiedu taupība, jo cilvēku neto ienākumi vairs sen netiek līdzi dzīves dārdzības pieaugumam. Bet tas līdzi sev nes diezgan bīstamu tendenci – ja valstī budžeta deficīts vēl nenozīmē bankrotu, tad mājsaimniecībai budžeta deficīts ir bīstama tendence, it sevišķi ņemot vērā, ka lielākai daļai valsts iedzīvotāju iekrājumu apjoms ir mērāms tikai vienas mēnešalgas apjomā – kas faktiski nozīmē, ka iekrājumu nekādu nemaz nav. Un šajā laikā smīnu izraisa amatpersonu teiktais, ka nu atkal varam sākt vairāk tērēt, lai nesekmētu recesiju. Tikai amatpersonas laikam ir aizmirsušas, ka jau patlaban ir jārēķinās ar tēriņu pieaugumu – taču tas nebūs vis tādēļ, ka gribam vairāk tērēt, bet gan tādēļ, ka jau tūlīt maksāsim vairāk par komunālajiem pakalpojumiem, enerģiju un citiem rēķiniem. Bet nevaram uzskatīt, ka tā ir brīvprātīga tērēšanas palielināšana – tā ir neizbēgama nepieciešamība, kas, visticamāk, varētu atkal ietekmēt tēriņu mazināšanos citās jomās – cilvēki mazāk tērēs patēriņa precēm, bet uzņēmumi – vēl vienu reizi apdomās – vai šis būtu īstais laiks pirkt jaunu iekārtu ražotnes modernizācijai... Bet kādēļ tāda neskaidrība? Viena no varbūtējām atbildēm ir tā, ka joprojām no valdības nav dzirdētas skaidras un pārdomātas prognozes un iespējamo risinājumu varianti. Joprojām ir tikai tāda dīvaina taustīšanās, it kā mēs stāvētu tumšā istabā.