Ņemot vērā abu referendumu rezultātus, valdošās partijas ir publiski paudušas apņēmību ņemt vērā lielas daļas pilsoņu viedokli un rīkoties tā, lai vairs netracinātu sabiedrību. Var būt, ka arī šis ir rezultāts, kuru bija nepieciešams sasniegt. Tomēr vairāk satrauc pats fakts, ka uz vēlēšanu iecirkņiem neatnāca liela daļa pilsoņu vispār.

Šķiet, tas vairāk liecina nevis par šādu sava viedokļa paušanu, bet gan par to, ka sabiedrībā valda pārāk liels pesimisms par valstī notiekošo. Bet šā pesimisma piedeva ir vienaldzība, kas nebūt nav labākais risinājums. Ja arī nākamajās pašvaldību vai Saeimas vēlēšanās būs mazs to aktīvo pilsoņu skaits, kuri ies izpildīt savu pilsoņa pienākumu, politiķiem būs nopietni jāsāk domāt par sabiedrības politiskās apziņas paaugstināšanu. Šķiet, arī ekonomiskā situācija valstī ir viens no iemesliem, kādēļ liela daļa pilsoņu negrib būt politiski aktīvi – šis brīdis vairāk liek domāt par savas ģimenes budžeta situācijas stabilizēšanu, nevis spriest par demokrātiskajām vērtībām. Jācer, ka gada beigās ekonomika Latvijā stabilizēsies un daudzi spēs vieglāk elpot, kas tādējādi paaugstinās arī pilsonisko līdzdalību valstiskajos procesos.

Gribas cerēt, ka sabiedrība Latvijā tomēr iemācīsies izmantot demokrātijas priekšrocības un nepaliks par notikumu pasīvu vērotāju, cerot, ka gan jau kāds visu izlems mūsu vietā. Viedoklis ir jāpauž, tāpat kā ir jāstrādā, lai saglābtu ekonomiku no recesijas.