Vai varat iedomāties iemeslus, kādēļ tiek ieguldīta milzu nauda, lai rekonstruētu kādu krustojumu pilsētā vai ārpus tās, vai arī veiktu citus satiksmes sistēmas pārveidošanas darbus? Protams,ka pareizā atbilde ir - lai satiksme kļūtu labāka, veidotos mazāk sastrēgumu un lai mazinātu avāriju riskus.

Bet kas šajā jautājumā notiek Latvijā? Ir virkne satiksmes "mezglu", kuri pēc pārveidošanas patiešām kļuvuši daudz labāk izbraucami un turklāt arī avāriju skaits šajās vietās būtiski mazinājies. Taču vēl aizvien, vismaz raugoties no parastā šofera viedokļa, daudzviet Latvijā, bet it sevišķi Rīgā varam atrast dažādus ielu posmus un krustojumus, kuri pēc rekonstrukcijas varbūt ir mazinājuši negadījumu risku, bet viennozīmīgi palielinājuši sastrēgumu iespējamību. Nu kaut vai Vienības gatves un Ulmaņa gatves krustojums - agrāk virzienā uz Rīgas centru Vienības gatvē pirms Ulmaņa gatves bija bruģa klājums, bet tagad pēc rekonstrukcijas - kvalitatīvs asfalta segums. Tikai tāda neliela nianse - kopš šā posma rekonstrukcijas caurlaides spēja šajā posmā ir mazinājusies un bieži tur vērojami "korķi". Var jau būt, ka būvnieki gribēja labu, tomēr šķiet, līdz galam projekts nebija pārdomāts. Līdzīga situācija ir Dreiliņos pie jaunā Lubānas ielas un Deglava ielas rotācijas apļa. Tagad jau par ikdienas parādību tur ir kļuvuši gari automašīnu sastrēgumi, bet sākotnējā ideja taču noteikti bija uzlabot satiksmes kvalitāti. Domājams, šādi analizējot, katrs atradīs vismas trīs četrus piemērus problēmu palielinājumam pēc ielu rekonstrukcijas. Bet no šā aspekta rodas tikai viens jautājums - vai atbildīgie ierēdņi un speciālisti ir savās vietās? Vai tiešām neviens no viņiem pats nevada automašīnu un neizprot realitātē kā pareizi jāpārveido satiksmes sistēmu, lai to uzlabotu, nevis pasliktinātu? Bet laikam tās ir mūsu īpatnības...