Interesanti, ka diezgan lielu diskusiju interneta telpā izraisīja Valsts prezidenta Valda Zatlera tikšanās ar Īrijas latviešiem. Faktiski diskusija nenotiek par prezidenta vizīti un tikšanos ar tautiešiem kā tādu, bet gan par to, ka Valdis Zatlers tikšanās laikā ar mūsu viesstrādniekiem Īrijā nav viņus aicinājis atgriezties mājās.

Tomēr šķiet, ka daudzi diskutētāji, izsakot savas domas, nav ņēmuši vērā divas būtiskas nianses. Pirmā no tām ir – visi Latvijas pavalstnieki, kuri aizbrauca peļņā uz ārzemēm, to darīja brīvprātīgi (lai arī varbūt ekonomisku apstākļu spiesti). Un otrs – ja patiešām prezidents latviešus aicinātu braukt jau rīt mājās – kas notiktu Latvijā? Katrs no mums zina, ka līdz ar ekonomikas lejupslīdes turpināšanos Latvijā draud bezdarba pieaugums – tātad darbu zaudēs vēl daļa šeit palikušo iedzīvotāju. Bet tādā gadījumā kāda jēga ir aicināt atgriezties tos latviešus, kuri ir atraduši stabilu darbu Īrijā vai Anglijā? Ko Latvija šodien viņiem var piedāvāt? Protams, darba tirgū būs konkurence un uzvarēs stiprākais un labākais. Taču – vai šāds būs risinājums? Diez vai, jo tādā gadījumā uz Īriju nāksies braukt varbūt daļai to cilvēku, kuri izvēlējās palikt un turpināt strādāt Latvijā. Protams, ir diezgan liela varbūtība, ka jau tuvākajā nākotnē Latvijā atgriezīsies daļa Īrijas latviešu – tie, kuri būs sapelnījuši pietiekami naudas un vēlēsies turpināt savu dzīvi Dzimtenē un daļa to, kuri krīzes dēļ zaudēs darbu arī Īrijā. Taču tas būs vairāk vai mazāk dabisks un ekonomisku apstākļu diktēts process, nevis akla paklausība viena cilvēka aicinājumam. Tādēļ šķiet, tas, ka prezidents atturējās izteikt šim brīdim visai nevajadzīgu frāzi ar aicinājumu latviešiem atgriezties Latvijā, ir visai pragmatisks un ļoti pareizs lēmums. Šādu aicinājumu var izteikt cilvēkiem tad, kad valstij patiešām ir ko piedāvāt saviem pilsoņiem. Taču vismaz nākamais gads tāds nesolās būt. Bet tas savukārt ļauj secināt, ka nākamgad diez vai latvieši masveidā krāmēs ceļasomas un brauks mājās no savām mītnes un darba vietām ārvalstīs.