Atkal un atkal nākas konatstēt, ka Latvijas īpatnība ir visdažādākā līmeņa un apjoma slepenības par visdažādākajiem jautājumiem. Arī tagad, kad valdība izstrādā kārtējo ekonomikas stabilizēšanas plānu, neviena amatpersona neko nestāsta publiski, taču laikam neviens no politiķiem neaizdomājas, ka šāda slepenība nu nekādā mērā neveicina konstruktīva dialoga un savstarpējās izpratnes veidošanos starp valdību un sabiedrību.

Diemžēl arī iepriekš, kad tika veidots tā saucamais pretinflācijas plāns, viss notika aiz slēgtām durvīm un sabiedrība par pasākumiem uzzināja tikai pēc plāna apstiprināšanas. Var jau būt, ka arī tagad tiek lemts par jautājumiem, kuri būs vērsti situācijas stabilizēšanai un paredzēs kādus ierobežojumus, tādēļ nevienam nekas netiek teikts, lai pirms plāna realizācijas uzsākšanas kāds nepaspētu vēl īstenot projektus, lai vēlāk labi nopelnītu.

Tomēr, ja atceramies to pašu pretinflācijas plānu, noteikti arī atcerēsimies, cik daudz pamatotas kritikas šis plāns izpelnījās no ekonomikas un finanšu ekspertiem. Un jāsaka arī, ka nekādus lielus ieguvumus valsts tā arī no plāna nesagaidīja. Iespējams, viens no iemesliem bija šā plāna novēlota ieviešana. Taču tikpat labi iespējams, ka plāns savulaik netika pietiekami izdiskutēts ar profesionāļiem, lai to izstrādātu pēc iespējas pilnīgāku un efektīvāku.

Tādēļ arī šoreiz pārdomas izraisa valdības īstenotā slepenības politika, jo rodas bažas, vai šis plāns tiks izstrādāts pietiekami profesionāli un efektīvi, lai sasniegtu tajā izvirzītos mērķus. Vēl jo vairāk tādēļ, ka politiķi uzsver visas sabiedrības kopīgo atbildību par valsts ekonomikas stabilizēšanu, taču brīdī, kad izstrādā kādus svarīgus dokumentus, pēkšņi ieņem striktu pozu un no it kā partnera kļūst par uzraugu, kurš neuzskata par vajadzīgu dalīties informācijā ar citiem. Bet kā mēs zinām, slepenība un konfidecialitāte ir laba lieta jautājumos, kas tiešām ir stratēģiski svarīgi, bet ne jautājumos, kas ir aktuāli visai sabiedrībai un skars katru no mums.