Lai arī satiksmes ministra Aināra Šlesera ideja ar likumu noteikt moratoriju trīs gadu garumā, kura laikā bankas nedrīkstētu atņemt mājokļus tiem kredītņēmējiem, kuriem kļuvis apgrūtinoši samaksāt parādu, ir vērtējama pozitīvi, tomēr nav īsti skaidrs, kā reāli šo iniciatīvu varētu ieviest dzīvē.

Arī diezgan pamatoti ir Šlesera pārmetumi bankām par to, ka tieši tās pašas ir vainīgas gan pie sapūstajiem nekustamā īpašuma cenu burbuļiem iepriekšējos gados, gan arī par to, ka cilvēki bieži līdz galam neizvērtēja nākotnes perspektīvas, pirms ņēma kredītu sava mājokļa iegādei. Bet tagad ir vērojama nedaudz īpatnēja attieksme no banku puses – bieži rodas sajūta, ka bankas tagad nevēlas uzņemties kopīgu atbildību ar saviem klientiem un nevēlas kopā pārciest grūtības. Lai arī ir diezgan skaidrs, ka lielākā daļa kredītņēmēju necentās sagrābties pēc iespējas vairāk kredītu cerībā, ka tos tomēr nebūs jāatdod. Lielākā daļa tomēr vēlējās šo banku īpaši piedāvāto palīdzību tieši tādēļ, lai beidzot iegūtu savu mājokli un daudzu gadu garumā to nomaksātu, turklāt vēl garantējot bankām ļoti labu peļņu.
Tādēļ noteikti ir apsveicama Šlesera iniciatīva mazliet pienremzēt banku aktivitātes šajos visiem grūtajos laikos. Var tikai pievienoties Šlesera viedoklim, ka arī bankām ir jāuzņemas atbildība par šodienas situāciju kredītu tirgū, nevis visa atbildība jāpārceļ uz kredītņēmējiem – gan privātpersonām, gan uzņēmējiem. Tieši krīze parādīs tās bankas, kuras par galveno mērķi ir izvirzījušas vieglas peļņas gūšanu, un kuras bankas kā svarīgāko uzdevumu tomēr definējušas labas partnerattiecības ar saviem klientiem – esot kopā gan vieglākos, gan grūtākos brīžos. Un tā nav kritika bankām, kuras dara savu biznesu. Tā vairāk ir reālās situācijas konstatēšana, jo nav korekti vienu dienu mēģināt “iebarot” kredītu katram pretimnācējam, bet nākamajā dienā ieslēgt dzelžainu piedziņas mehānismu, jo debitors nespēj atmaksāt parādu. Bet vai tiešām tādā brīdī vainīgs ir tikai kredīta ņēmējs?