Kad dažādi speciālisti runā par šodienas krīzes iemesliem, tiek piesaukta ne tikai pasaules krīze, bet arī latviešu nepiesātinātība un ļaušanās kredītu un tērēšanas eiforijai labajos gados. Tagad nu šīs eiforijas sekas mēs jūtot katrs uz savas ādas. Iespējams, ka tas tiešām tā arī ir. Taču tagad eiforija atradusi jaunu objektu – tagad valstī iestājusies vispārēja taupīšanas eiforija – taupa visur un pilnīgi uz jebko.

Vai tas ir pareizi? Grūti spriest. Iespējams, ka šādi taupot, patiešām varēsim iegūt liekus līdzekļus,ko novirzīt svarīgākajiem mērķiem. Un tomēr – neviens jau nekur netaupa tādēļ, lai ietaupīto novirzītu citur. Tā vismaz izskatās valsts līmenī – šobrīd notiek diezgan parasta un mehāniska tēriņu piegriešana visās vietās un par jebko. Griež nost prēmijas, griež nost dažādus pasākumus, griež nost vēl visu ko – lai tikai ietaupītu pēc iespējas vairāk nauda. Faktiski – ne jau ietaupītu, bet gan lai samazinātu izdevumus. Un tad rodas visai kuriozas situācijas, kā, piemēram, ar Valsts ieņēmumu dienesta (VID) darbinieku iecerēto Nacionālās operas izrādes apmeklējumu. Tā kā premjers aizliedzis jebkādus atpūtas pasākumus, VID atceļ kultūras pasākumu. Taču līgums bijis noslēgts, operai draud zaudējumi. Nu un ko? Protams, ka atbilstoši līgumam VID kompensē operai zaudējumus. Un jēga no šādas rīcības? Nauda tāpat iztērēta, VID darbinieki gan jau sarūgtināti. Bet vai valsts no tā ir ieguvusi? Nē! Tajā pašā laikā bruņotie spēki var rīkot divas balles vienu aiz otras, tērēt tūkstošiem latu par šampanieti. Un neviens neuztraucas, ka lielu valsts naudu iztērē alkoholā. Paradoksāli? Laikam gan. Un tieši tādēļ valdības centienus pēc iespējas vairāk samazināt izdevumus vairāk atgādina mešanos otrā galējībā – patiesībā eiforijā – taupīt visu un jebko. Bet rezultātā rodas sajūta, ka no šīs haotiskās rīcības nemaz tik daudz labuma mēs nesajūtam. Vismaz pagaidām ne. Jācer, ka nākamgad tomēr sajutīsim, ka šādi lēmumi un pasākumi palīdzējuši valstij. Cerēsim…