Krīze. Problēmas. Izdevumu samazināšana. Tādi un daudzi citi līdzīgi apzīmējumi klīst jau mēnešiem ilgi no mutes mutē – gan valdības, gan Saeimas koridoros. Arī daudzi uzņēmēji šobrīd par prioritāti izvirzījuši šķēres un “griešanu”. Protams, ka beidzot pienācis laiks atteikties no nevajadzīgās greznības, ar ko bijām apauguši iepriekšējos gados.

Tomēr vienlaikus ir svarīgi atcerēties ļoti būtisku niansi  - skopulīga un mehāniska taupība nekad nav bijusi labākā izeja no grūtībām. Kādēļ gan šajos laikos esam aizmirsuši daudzas būtiskas nianses – lai nopelnītu vairāk, ir jābūt gatavam arī vairāk investēt. Un tas attiecas gan uz valsti, gan privāto biznesu. Joprojām nav īsti skaidrs, kādēļ valdībai tik ļoti vajadzēja palielināt PVN, ja jau iepriekš visi paredzēja, ka nodokļa likmes palielinājums ne tikai nepalielinās vai nesaglabās esošajā apjomā šā nodokļa iekasēšanas apjomu, bet tieši pretēji – veicinās PVN ieņēmumu kritumu. Tagad kožam pirkstos un nespējam izdomāt – kā esošo situāciju vērst par labu. Te uzņēmēji ir ļoti solidāri ar darbiniekiem un viennozīmīgi uzskata, ka PVN paaugstināšana bija kļūda. Bet vienlaikus – ko tad dara paši uzņēmēji? Vai tik arī nav vērojama tendence pēdējo mēnešu laikā, ka aizvien vairāk uzņēmēju mazina visus iespējamos izdevumus, tajā skaitā arī cenšas mazināt darbinieku algas. Visus iepriekšējos gadus darba devēji tik aktīvi klāstīja par Latvijas darbinieku zemo produktivitātes līmeni. Bet te savukārt ir visai pamatots jautājums – vai uzņēmējiem ir liela pārliecība, ka pie samazinātām algām darbinieka vēlme paaugstināt produktivitāti pieaugs? Var jau būt, jo bezdarbs taču pieaug. Tomēr negribētos ticēt, ka ar minimāliem izdevumiem ir iespējams sasniegt maksimālus rezultātus. Līdz šim tas nav pierādījies. Turklāt darba algas nebūt nav izdevumi kafijai vai gleznām birojā. Darba algas ir finanšu instruments, ar kura palīdzību uzņēmējs taču nodrošina pats savu peļņu. Un tādēļ tomēr šķiet – mazāk investēsi, mazāk nopelnīsi. Gan valsts, gan uzņēmējs.