Patlaban aizvien aktīvāk Latvijas iedzīvotājiem tiek piedāvātas visdažādākās uzkrājumu veidošanas programmas. Arī valsts mudina cilvēkus taupīt un kaut nelielu daļu savu ienākumu noguldīt kādos uzkrājumu veidos. Pasaulē tā ir normāla prakse, tomēr vai Latvijas apstākļos tam ir jēga, ja mēs zinām, ka lielākā daļa sabiedrības skaita ikdienā katru santīmu.

Šķiet, ikvienam, kuram ir konts kādā no Latvijas bankām, vismaz reizi ir piedāvāts izmantot kādu no daudzajām finanšu uzkrāšanas programmām. Nu jau par ikdienu ir kļuvušas reklāmas par dažādiem „gudriem” savu finanšu pārvaldīšanas mehānismiem – domājot par stabilu savu rītdienu. Tomēr – ja mēs šai tēmai nepieejam tikai virspusēji, bet arī nedaudz parēķinām, šodienas augstās inflācijas un neskaidrās nākotnes dēļ uzkrāšanai ir maza materiālā jēga, jo summas, ko var atļauties atlikt vidusmēra Latvijas iedzīvotājs ir pārāk niecīgas, lai tās nestu arī labu peļņu nākotnē. Turklāt finanšu jomā ir jārēķinās ar niansi, ka peļņu nevaram gaidīt jau rīt – tas ir ilgtermiņa ieguldījums – tātad pirmie augļi būtu gaidāmi pēc pieciem, desmit gadiem. Diemžēl šodienas ekonomikas attīstības tendences Latvijā un arī visā pasaulē rada salīdzinoši mazu drošības sajūtu, ka pēc tāda termiņa noguldītā naudiņa sevi atpelnīs. Tomēr šādai noguldījumu sistēmai ir mazliet cita nozīme – tādējādi Latvijas iedzīvotāji tiek mudināti mācīties plānot savas finanses. Diemžēl pēdējo gadu tendences vairāk veicināja šo mājsaimniecību budžetu pārtērēšanu, nevis saprātīgu saimniekošanu, iespējams tādēļ arī Latvijā parādījās patēriņa sabiedrības iezīmes. Un iespējams, tieši šī tendence arī radījusi nopietnu spriedzi visā valsts tautsaimniecībā, kā dēļ šobrīd valdībai nākas nopietni rēķināt un piegriezt jostas. Un tomēr – arī vakardienas valdības lēmums par diezgan nozīmīgiem budžeta tēriņu samazinājumiem valsts sektorā ir labs piemērs mums visiem, kā nedzīvot pāri saviem līdzekļiem.