Par nožēlu, aizvien vairāk rodas pārliecība, ka valdība atbalstu vietējam biznesam – faktiski saviem barotājiem – spēj nodrošināt tikai vārdos, nevis konkrētos darbos. Diemžēl, taču savādāka pārliecība nerodas, redzot, ka ar katru dienu palielinās to uzņēmēju skaits, kuri spiesti samazināt saviem darbiniekiem algas, atlaist daļu darbinieku, vai vēl bēdīgāk – klapēt savu uzņēmumu ciet.

Loģiski, ka ne jau valsts uzdevums ir stutēt katru privātu uzņēmumu un finansēt viņa zaudējumus. Bet ir viens liels BET, kā savulaik mīlēja izteikties pašreizējais premjers – uzņēmēji līdz šim strādāja un centās izdzīvot – arī bez īpaša valsts atbalsta. Un tagad būtībā šī tendence turpinās. Tikai starpība ir tā, ka valsts zaudēja būtiskus līdzekļus un nespēja vairs iztikt ar to finansējumu, kas nu bija atlicis pēc trekno gadu saimniekošanas. Turklāt jāatceras, ka vēl īsti neviens no valsts pārstāvjiem nav spējis (vai vienkārši nav vēlējies) ar konkrētiem faktiem apliecināt, ka Parekss bankas situācijā vienīgais  pareizais risinājums bija valsts naudas iepludināšana melnajā caurumā… Patiesībā nevienam nodokļu maksātājam nepajautāja viņa viedokli, ka valdība izlēma šādi izrīkoties ar mūsu kopējām finansēm. Un ka šis tiešām bija vienīgais risinājums. Tādas pārliecības nav.
Bet tagad – visam pārējam biznesam atkal nākas gaidīt mistisku pavasari, kad tikai nesen izveidota darba grupa būs izstrādājusi programmas, priekšlikumus un sazin ko vēl vietējā biznesa glābšanai. Bet vai kāds no šiem gudrajiem ierēdņiem ir sev uzdevis jautājumu – vai pavasarī būs atlikuši vēl daudzi tādi, kurus varēs glābt? Palīdzība bija vajadzīga aizvakar, bet mēs tikai šodien domājam par to, kā aizparīt sākt domāt par palīdzību. Un tas ir skumjākais secinājums no šīs valdības, kuras aktivitātes aizvien vairāk gribas dēvēt par darbības imitācijas imitāciju…