Pēdējie nedēļas notikumi arvien vairāk rosina domāt par valsts un sabiedrības, kā arī zināmā mērā uzņēmēju savstarpējo atbildību vienam pret otru. Katrā ziņā nemaz nešķiet, ka valsts – tie esam mēs paši.

Kā zināms, civilizētā valstī ar savām tradīcijām, un demokrātiju, cilvēki visu savu darba mūžu maksā nodokļus, paļaujoties, ka brīdī, kad tas būs visvairāk nepieciešams – pensijas vecumā, pēc bērniņa piedzimšanas, darba zaudēšanas gadījumā, šo nodokļos iekrāto naudiņu būs iespējams saņemt atpakaļ. Loģiski spriežot, jo vēlamies pamatīgāku nodrošinājumu, jo vairāk naudas norakstām nodokļiem. Taču pēdējā laikā arvien biežāk no valsts jeb drīzāk valdības izskan paziņojumi par sociālo pabalstu griestu noteikšanu, kas nozīmē, ka aktīvais nodokļu maksātājs nevarēs vairs saņemt pabalstos to summu, kas viņam it kā pienākas, bet gan tikai to, ko valsts izdomās atvēlēt. Kā viens no piemēriem, kas rosina domāt, cik ļoti valsts ierobežo savas saistības ar sabiedrību ir labklājības ministra Ulda Auguļa izteikums, ka sociālo pabalstu griesti varētu būt ne vairāk kā 350 latu, kas attiektos gan uz vecāku, gan uz bezdarbnieku pabalstiem.

Šāda situācija viennozīmīgi nevar atstāt vienaldzīgu, jo rodas jautājums – ja reiz valsts savu saistību pret sabiedrību apjomu var brīvi variēt, vai arī sabiedrībai nav līdzvērtīgas iespējas pašiem izdomāt, cik naudas viņi var un vēlas maksāt nodokļos. Mēs dzīvojam demokrātiskā valstī, kas paredz vienlīdzību visos jautājumos. Pretējā gadījumā rodas pilnīgi absurda situācija – nodokļu nemaksātāji nonākuši priviliģētākā situācijā, jo viņi savu naudu nezaudē.

Informācija par pabalstu, pensiju, māmiņu algu samazināšanu izskan jau atkārtoti, kas rada pamatotas bažas par to, ka arī šis nav pēdējais 'grieziens'. Cilvēki nevar justies droši, nevar paļauties, plānot savu nākotni, piemēram, ģimenes pieaugumu, jo nav zināms, vai viņi spēs šo bērnu nodrošināt. 

Tas pats attiecas ne tikai uz sociālo sfēru, arī uzņēmēji īsti nezina, kas viņus sagaida tuvākajā un tālākajā nākotnē, kādus nodokļu palielinājumus valsts uzliks. Nepārtraukti tiek runāts par to, ka nepieciešams Latvijai piesaistīt investorus, taču tajā pašā laikā tiek radīti uzņēmējdarbībai neizturami apstākļi. Viena no būtiskākajām uzņēmējdarbības veiksmes atslēgām ir spēja prognozēt tirgus izmaiņas, iespējas un draudus nākotnē. Diemžēl Latvijas valsts dara visu, lai prognozēšanas iespēju maksimāli apgrūtinātu. Svārstīšanās nodokļu politikā uzņēmējdarbībai ir daudz bīstamāka pat par augstiem, bet paredzamiem nodokļiem. 

Protams, ir krīze, finanšu resursi samazinājušies, taču tas nekādā ziņā nedrīkst kalpot par iemeslu, lai valsts (lasīt - valdība) būtu bezatbildīga pret sabiedrību un uzņēmējiem. Vai varbūt krīzes apstākļos ir pieļaujams viss?